Apraksts:
Ozolu mūķenes tēviņš krasi atšķiras no mātītes. Tēviņš ir mazāks, spārnu zīmējums brūni pelēks, plētums 40-50 mm. Mātīte netīri balta, tās spārnu plētums 60-75 mm. Tauriņi novērojami no jūnija beigām līdz augusta vidum. Tauriņš nebarojas, tā snuķītis ir ļoti īss un barības uzņemšanai nepiemērots. Mātītes dēj oliņas garenā kaudzītē, parasti – uz koka stumbra apakšējās daļas. Oliņas tiek pārklātas ar gaiši dzelteniem vēdera matiņiem, tā rezultātā olu dējums atgādina apmēram 40 mm garu filca gabaliņu. Masveidīgas savairošanās periodos olu dējumi izvietoti pa visu koku tik lielā daudzumā, ka saplūst viens ar otru un veido vienlaidus pūkainu masu. Kāpuru attīstība var noritēt uz vairāk nekā 300 augu sugām. Iekūņojas koku zaros un uz stumbriem, mizas plaisās. Ozolu mūķene ir bīstams kaitēklis, nodara lielus postījumus dārziem, parkiem un mežu stādījumiem, īpaši ozolājiem.
Izplatība:
Ozolu mūķene plaši izplatīta Eiropā, Āzijā, Ziemeļāfrikā. Hrestomātisks ir kļuvis piemērs par sugas ievešanu 1869. gadā Ziemeļamerikā. Entomoloģijas profesors Truvelo eksperimentēja ar no Eiropas ievestiem ozolu mūķenes kāpuriem. Dažus kāpurus caur atvērto logu izpūta caurvējš. Tie tad arī deva pirmsākumu ozolu mūķenes savairošanas uzliesmojumam, kurš būtiski noplicināja mežus, parkus un dārzus daudzos ASV štatos. Eiropā šīs sugas kaitīgā darbība īpaši izpaužas dienvidu un vidusdaļā, arī Lietuvā. Latvijā ozolu mūķene ir reti sastopama.