parastā žultsbeka

Tylopilus felleus (Bull.: Fr.) P. Karst.

Tylopilus felleus (Bull.: Fr.) P. Karst. attēls

latviski: parastā žultsbeka

angliski: Bitter Bolete

vāciski: Gallenröhrling

zviedriski: Gallsopp

igauniski: sapipuravik, tubakaseen

lietuviski: aitrusis pušynbaravykis

krieviski: желчный гриб

Cepurīte:

4-10 cm plata, ieapaļa, pelēkbrūna līdz iesārti brūna, gluda, samtaina. Mīkstums balts, blīvs, vecumā porains, ar nepatīkamu smaku un ļoti rūgtu garšu.

Stobriņi:

sākumā balti, cieši, vēlāk sārti un irdeni, sākumā rūsgani, ar sīkām atverēm, no cepurītes mīkstuma viegli atdalāmi.

Kātiņš:

6-10 cm garš, 2-4 cm resns, vālesveida, gaiši brūns, ar tumšu izcilnētu, tīklveida zīmējumu.

Sporas:

gludas, elipsoīdas, bezkrāsainas, masā sārtas, 11-15 x 3,5-5 μm.

Trofiskā grupa :

Priežu mikorizas sēne. Reizēm aug arī uz trūdošas koksnes un celmiem, pie skudru pūžņiem, bet simbiotisko saikni ar priedi vienmēr saglabā.

Biotopi:

Skuju koku un jauktos mežos, skābās augsnēs.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika , Latvijā bieži, VII- X.

Summary:

Mycorrhiza forming species, in coniferous and mixed forests, acid soils, common in Latvia, inedible.

Обобщение:

Микоризообразователь, в хвойных и смешаных лесах, на кислых почвах, часто, несъедобен.

Līdzīgās sugas:

vairākas sugas Boletus - baravikas un Leccinum - bērzubekas, kuru garša nav rūgta un stobriņi nav sārti.

Īpašas norādes :

Neēdama rūgtās garšas dēļ. Tautā tiek saukta par rūgto beku, reizēm arī kļūdaini par raganu beku.

Apskati citas sugas: