melnā zvīņbeka

Strobilomyces strobilaceus (Scop.:Fr.) Berk. (syn. S. floccopus (Vahl.: Fr.) P. Karst.)

Strobilomyces strobilaceus (Scop.:Fr.) Berk. attēls

latviski: melnā zvīņbeka

angliski:

vāciski:

zviedriski:

igauniski:

lietuviski:

krieviski: хлопьеножковый шишкогриб

Cepurīte:

5-12 cm plata, sākumā pusapaļa, vēlāk izliekta, pelēkbrūna līdz gandrīz melna, klāta ar lielām, biezām zvīņām. Mīkstums porains, balts līdz pelēcīgs, griezumā sārtojas, vēlāk melnē, ar zemes smaržu un maigu garšu. Sākumā starp cepurīti un kātiņu ir biezs, vilnains plīvurs, kas vēlāk saglabājas uz kātiņa kā neliels, izzūdošs gredzens, bet pie cepurītes malas vilnainas bārkstis.

Stobriņi:

cepurītei pieauguši, nedaudz gar kātiņu nolaideni, sākumā balti, vēlāk pelēcīgi līdz olīvbrūni, atveres ieapaļas līdz stūrainas.

Kātiņš:

6-14 cm garš, 1-2 cm resns, sīksts, šķiedrains, melngani pelēks, zvīņains, griezumā sākumā sārtojas, vēlāk melnē.

Sporas:

gludas, elipsoīdas, gaiši brūnas, masā purpurmelnas, 15-18 x 6-7 μm.

Trofiskā grupa :

Dažādu lapu un skuju koku mikorizas sēne.

Biotopi:

Lapu koku un jauktos mežos, auglīgās augsnēs.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Ziemeļamerika. Latvijā ļoti reti, VII- X.

Summary:

Mycorrhiza forming species, in deciduous and mixed forests, on nutrient-rich soils, very rare in Latvia, inedible. To be protected.

Обобщение:

Микоризообразователь, в лиственных и смешаных лесах, на богатых почвах, очень редко, несъедобен. Охраняемый вид.

Īpašas norādes :

Neēdama. Aizsargājama. Zviedrijas zinātnieku pētījumiem raksturīga bioloģiskās daudzveidības ziņā vērtīgiem dabiskajiem mežiem.

Apskati citas sugas: