Trofiskā grupa :
Saprotrofa sēne.
Biotopi:
Smilšaini, sausi, sevišķi priežu meži, to izcirtumi, klajumi.
Summary:
Frequently with conifers, especially pines, usually on sandy soil in spring.
Izplatība un sastopamība :
Eiropa, Āzija, Kanāriju salas, Grenlande, Ziemeļu un Dienvidu Amerika. latvijā bieži, aprīlī, maijā.
Обобщение:
В Латвии очень часто в хвойных (особенно сосновых) лесах на песчаной почве.
Īpašas norādes :
Nosacīti ēdama, indīga sēne. Ilgu laiku uzskatīja, ka parastā bisīte satur indīgu vielu - helvelskābi, kura, sēni novārot, pāriet karstajā ūdenī. 20. gadsimta vidū atklāja, ka šāda helvelskābe vispār neeksistē, bet ka parastās bisītes toksīns ir giromitrīns, kas dažkārt sēnēs uzkrājas lielākos daudzumos. Giromitrīns sēni novārot, karstajā ūdenī nešķīst. Tas sadalās (lielākā daļa) žāvētas sēnes glabājot nenoslēgtā traukā pusgadu. Drošības apsvērumu dēļ iesakām no šīs sēnes lietošanas ēšanai atturēties.
Apraksts:
Augļķermeņi (apotēcijs) sastāv no kātiņa un cepurītes.
Cepurīte 2 - 10 cm plata, ieapaļa, krokaina, mīkstums gaļīgs, trausls. Cepurītes virsma tumšbrūna vai kastaņkrāsā.
Kātiņš 3 - 9 cm garš un 1,5 - 4 cm resns, cilindrisks, ar gareniskām krokām, ne reti saplacināts, balts, dzeltenīgs vai sarkanīgs.
Aski cilindriski, 250-300 x 18 - 20 μm.
Parafīzes pavedienveidīgas, 5 - 7 μm resnas, ar šķērssienām, galos paplašinātas, brūnas, līdz 10 nm resnas.
Sporas vienšūna, elipsoidālas, gludas, bezkrāsainas, ar 2 eļļas pilieniem, 20 - 25 x 8 - 10 nm.
