Apraksts:
Dūkuru dzimtas suga. Dažkārt un itin bieži to latvisko vienā vārdā-saliktenī - cekuldūkuris. Slaids putns, lielākais no pie mums sastopamajiem dūkuriem un viens no lielākajiem dzimtā kopumā, ķermeņa garums ap 50 cm, svars (0,8)1-1,3(1,5) kg. Spārna garums 17-20 cm. Ķermenis ļoti slaids, izteikti vārpstveidīgs, nedaudz saplacināts. Raksturīgs garš kakls un zobenveidīgi smails, sarkanīgs knābis (knābja garums 4-5,5 cm). Acis karmīnsarkanas. Astes faktiski nav. Apspalvojums spilgti un kontrastējoši divkrāsains: mugurpuse melni-brūna, vēderpuse balta. Sevišķi košs apspalvojums ir riesta laikā – rūsgansarkana, pagarinātu spalvu apkakle uz kakla, kā arī melns divdaļīgs cekuls uz galvas. Tas saglabājas arī vasarā. Pēcriesta tērpā cekuls un apkakle gandrīz izzūdoši, nemanāmi. Uz spārniem ir arī balti laukumi. Būtisku izskata atšķirību starp tēviņiem un mātītēm nav, tēviņi mēdz būt mazliet lielāki.
Biotops:
Uzturas un ligzdo dažādos ūdeņos, priekšroku dodot aizaugušiem, ar augāju bagātīgi klātiem ezeriem, dīķiem un upju piekrastēm.
Dzīves veids un uzvedība:
Cekuldūkuriem ir ļoti izteikta savstarpējās uzmanības izrādīšana riesta laikā, dažādu kustību sinhrona atdarināšana. Dzīves veids atklāts, dienas laikā ļoti bieži novērojams ūdensputns. Peldot kaklu tur izstieptu, veikli nirst. Uz sauszemes faktiski nemēdz staigāt. Balss – griezīgas un īsas rīkles skaņas. Lidojums ātrs un zems. Lidojumu uzsāk ieskrienoties pa ūdens virsmu. Spārnu vēzieni strauji. Nirst līdz 7 m dziļumam, parasti – līdz 2 metru dziļumam. Barībā ļoti dažādi ūdenī atrodami un nomedījami bezmugurkaulnieki un mugurkaulnieki – galvenokārt zivis, abinieki, ūdens kukaiņi un to kāpuri, gliemji. Barību meklē aktīvi.
Ligzda, olas un mazuļi:
Ligzdo ūdenstilpes seklumā, aizaugušā vietā. Ligzda sastāv no dažādu zaru, ūdensaugu krāvuma, virspusē lapas un augu dzinumi, tā daļēji nostiprinās arī dabiskajā augājā, jo faktiski tiek būvēta peldoša uz ūdens virsmas, parasti gan piesaistot ciņveidīgam paaugstinājumam vai apkārt saaugušām vilkvālītēm, liela auguma grīšļiem vai niedrēm, kas notur ligzdu. Dējumā 2-6 zilganbaltas olas. Tā kā perēšana sākas jau pēc pirmās izdētās olas, mazuļi nešķiļas vienlaicīgi. Perēšanas ilgums – nepilnu mēnesi. Atstājot ligzdu, olas tiek rūpīgi nomaskētas ar augāju, kas turklāt arī turpina sildīt perējumu. Cāļus bieži pārnēsā uz muguras līdz 3 nedēļu vecumam, tajā skaitā arī īslaicīgi ienirstot, cāļi tiek paslēpti zem piespiestajiem spārniem. Lai gan jau tūlīt pēc šķilšanās cāļi spēj peldēt un nirt, mazuļi patstāvību iegūst tikai ap 10 nedēļu vecumā.
Izplatība un skaits:
Visbiežākais dūkuris Latvijā, tūkstošos pāru. Arī areāls kopumā šai sugai ir dzimtā visplašākais: Eirāzija, Āfrika, Austrālija. Pie mums ligzdojošie indivīdi parasti ziemo Vidusjūras reģionā. Piemērotās ziemās ziemo arī jūrā, tālu neaizceļojot. Populācija ilglaicīgi stabila. Līdzdošanas sezonā sastopams visā valstī, kur atrodami sugas dzīvesveidam piemēroti biotopi. Piejūrā Kurzemē iespējams visu gadu, tajā skaitā dažādi caurceļotāji un ziemotāji no citām teritorijām.
