melnais stārķis (gandrs)

Ciconia nigra (L.)

Ciconia nigra (L.) attēls

latviski: melnais stārķis (gandrs)

angliski: black stork

vāciski: Schwarzstorch

zviedru: svart stork

igauņu: must-toonekurg

lietuviešu: juodasis gandras

krievu: черный аист

  • ciconia-nigra-l
  • ciconia-nigra-l-D
  • ciconia-nigra-l-E
  • ciconia-nigra-l-B
  • ciconia-nigra-l-C

Apraksts:

Pieaugušais putns ir 95—100 cm garš putns ar garām kājām un garu kaklu. Paša ķermeņa garums ir tikai puse no putna kopējā garuma. Lido ar izstieptu kaklu, spārnu izpletums 145—155 cm. Apspalvojuma pamatkrāsa tumši brūna (izskatās melna) ar metālisku zaļganu un bronzas spīdumu uz kakla un muguras, krūšu lejasgals, vēders, zemastes segspalvas un paduses spalvas baltas, neapspalvotā sejas daļa ap acīm, knābis un kājas tumšsarkanas. Tēviņš līdzīgs mātītei, sezonālu atšķirību tērpā nav. Jaunie putni pirmajā dzīves gadā brūni, bez metāliskā spīduma; kājas, sejas neapspalvotā daļa un knābis pelēkzaļi. Pieaugušo putnu tērpu putni iegūst divu gadu vecumā (trešajā kalendārajā gadā), viengadīgus putnus var atšķirt pēc nenomainītām brūnām spalvām uz kakla un galvas un, daļēji, uz spārniem.

Balss:

Pieaugušajiem putniem riesta laikā un uztraukumā dažāda veida svilpieni, knābi klabina ļoti reti; jaunie putni briesmu gadījumā izdod dažādas rukšķošas un rūcošas skaņas un klabina knābi.

Biotops:

Galvenokārt apdzīvo vecus mežu masīvus, kuros ir upītes, dīķi, dažādi mitrāji, mitras meža pļavas. Kalnu rajonos ligzdo ne vien ielejās, bet arī uz klinšu terasēm un klinšu nišās līdz 2000 m v.j.l., izņēmuma gadījumos arī augstāk un vairāk nekā 1 km no tuvākā ūdens. Ziemošanas rajonos uzturas savannās un skrajmežos pie upēm un pēclietus periodā izžūstošām ūdenstilpēm.

Dzīves veids un uzvedība:

Uzturas un barojas pārsvarā vienatnē, izņēmums ir neligzdojošie (vai nesekmīgi ligzdojušie) putni, kas labās barošanās vietās var pulcēties samērā lielās grupās, arī pirms ceļošanas un ceļošanas laikā svarīgās barošanās vietās putni novērojami vienkopus lielā skaitā. Pārtiek galvenokārt no sīkām un vidēja izmēra zivtiņām un citiem ūdensdzīvniekiem — vardēm, tritoniem, kukaiņiem, izņēmuma gadījumā rāpuļiem (zalkšiem) un dziedātājputnu mazuļiem. Barību iegūst aktīvi bradājot vai meklējot upju pacerēs, priekšroku dod strauju upju bentiskām zivīm. Ja ūdens virsma ir spoguļgluda, redzamības uzlabošanai dažkārt izmanto spārnus kā “saulessargu”, bet var baroties arī pilnīgi necaurredzamos ūdeņos zivju dīķos pēc taustes. Melnie stārķi visā areālā ir gājputni, putni no areāla ziemeļdaļas ik gadus veic 7000–8000 km garus ceļojumus uz ziemošanas vietām un atpakaļ. Pāra putni ceļo katrs uz savu ziemošanas vietu un satiekas tikai ligzdā; pavasarī ligzdas tuvumā (ne vienmēr) veic riesta lidojumus, kura laikā abi putni nelielā attālumā viens aiz otra lidojot sinhroni atkārto viens otra kustības, izliec kalu, izpleš astes spalvas u.tml.

Ligzda, olas un mazuļi:

Ligzdu būvē zem vainaga lielā kokā, bieži uz sānzariem nost no stumbra (citur areālā arī klinšu nišās). Ligzda ir masīva, būvēta no raupjiem zariem, kurus lasa uz zemes, ligzdas vidus tiek izklāts ar sūnām vai, retāk ar zāli. Ja putnu ligzdošanas vietā netraucē, vienu un to pašu ligzdu izmanto ļoti ilgi, bet traucējumi var izraisīt pārtraukumus. Labās ligzdošanas vietās putni tomēr pēc ilgāka vai īsāka laika parasti atgriežas. Ligzdu būvē un remontē vairāk tēviņš. Dējumā ir 3–5 (1–7) olas, gadā parasti viens perējums, iespējams, ka agra postījuma gadījumā var dēt atkārtoti (citā ligzdā). Olas netīri baltas. Tās normāli dēj ar divu dienu intervālu. Perēšanu visbiežāk uzsāk pēc otrās, bet dažkārt arī pirmās olas izdēšanas. Perē pārmaiņus abi vecie putni, mātīte mazliet vairāk nekā tēviņš. Vienas olas perēšanas ilgums ir ap 30–32 dienām, taču tas var variēt atkarībā no laika apstākļiem. Mazuļi ir ligzdguļi. Pirmās 10–14 dienas pēc šķilšanās viens no vecajiem putniem parasti uzturas pie mazuļiem ligzdā, vēlāk mazuļi paliek vieni un vecie putni to apmeklē katrs 3–5 reizes dienā tikai lai mazuļus barotu. Jaunie putni lidspēju iegūst apmēram 60 dienu vecumā, bet arī pēc lidotprasmes apguves tie ilgāku laiku (pat līdz mēnesim) atgriežas ligzdā nakšņot. Uz ziemošanas vietām vecie putni un jaunie ceļo katrs atsevišķi (vecie putni parasti aizceļo ievērojami ātrāk).

Izplatība un skaits:

Lai gan lielā Eiropas daļā melno stārķu populācija neapšaubāmi palielinās, ir pamats domāt, ka vismaz daļēji to nodrošina putnu pārcelšanās no vienas areāla daļas (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un, iespējams, Baltkrievijas) uz citu (Centrāleiropu). Pašlaik Eiropā kopumā ligzdo ap 7800 pāru, Āzijā ligzdojošā populācijas daļa tiek vērtēta kā 2000–3200, bet Dienvidāfrikā — 1000–1500 pāru. Latvijā kopš 1990. gadu sākuma melno stārķu populācija ir samazinājusies vismaz divas reizes.

Aizsardzības statuss:

Melnā stārķa statuss Eiropā ir raksturots kā „Reta suga” un tā apdraudētības kategorija noteikta kā SPEC2 (suga, kurai Eiropā ir lielākā daļa pasaules populācijas, un kura Eiropā ir neapmierinoši aizsargāta). Melnais stārķis iekļauts Eiropas Padomes Putnu direktīvas 1. pielikumā, Bernes konvencijas 2. pielikumā, Bonnas konvencijas 2. pielikumā un Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā.

Apskati citas sugas: