Apraksts:
Koksnurbju dzimtas suga. Ļoti slaida, neliela vabole, ķermeņa garums variē plašās robežās: 0,7-1,6 cm. Ķermenis mīksts, šauri cilindrisks, spārni nenosedz vēderu. Arī apakšspārni parasti mazliet garāki nekā segspārni, parasti galā redzami. Galva melna, segspārni oranžbrūni, vēdera gals, priekškrūtis un kājas oranždzelteni. Kāju krāsojuma tonis visgaišākais. Ir atšķirības tēviņu un mātīšu krāsojumā; kopumā tēviņi krāsoti kontrastaināk. Priekškrūtis mazliet šaurākas nekā vēders, iegarenas, virsma gluda. Galva maza, izteikti nodalīta no priekškrūtīm. Taustekļi vidēji gari, pavedienveidīgi, vienpadsmitposmaini. Kāju pēdas piecposmainas. Dzīvo mežainos apvidos. Kāpuri koksnē. Tipiski biotopi ir veci, skraji lapkoku meži, uzturas uz ozoliem. Pamatā novērojams uz kokiem, aktivitāte augstāka krēslas laikā, bet vasarā var būt mežmalās redzams pat uz ziedaugiem. Kāpuri grauž garas un šauras ejas. Uz ozoliem. Kādreiz koka burinieku laikmetā to uzskatīja par kaitīgu vaboli; mūsdienās, gluži pretēji, ozolu koksnurbis ir vecu, bioloģiski vērtīgu mežu indikatorsuga.
Izplatība:
Eirāzijā sporādiski un nevienmērīgi sastopama suga, lai gan kopējais areāls ir plašs. Latvijā reti, saistīta ar vecu lapkoku mežu izplatību (piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, Moricsalā un citās augstas vērtības aizsargājamās teritorijās upju ielejās, kur atrodamas lapkoku audzes ar ozoliem).
