gļotgalvainā makstaine

Volvariella gloiocephala (DC.: Fr.) Boehhout & Enderle (syn. V. speciosa (Fr.: Fr.) Singer)

Volvariella gloiocephala (DC.: Fr.) Boehhout & Enderle attēls

latviski: gļotgalvainā makstaine

angliski: Stubble-field Volvar

vāciski: Großer Scheidling

zviedriski:

igauniski: suur tupplehik

lietuviski:

krieviski:

Cepurīte:

4-12 cm plata, sākumā zvanveida, vēlāk izpletusies, balta līdz netīri pelēka, vidū ar pauguru, mitrā laikā gļotaina, sausā - lipīga. Mīkstums balts, ar kartupeļu lakstu vai rutku smaržu un gurķu garšu.

Lapiņas:

sākumā baltas, vēlāk sārtas, ciešas, brīvas.

Kātiņš:

10-20 cm garš, 1-2 cm resns, bālgans vai rūsgans, sākumā plūksnains, vēlāk zīdaini spīdīgs, pie pamata bumbuļveidā paresnināts, ietverts daivainā, ādainā makstī.

Sporas:

gludas, olveida, gaiši sārtas, masā sarkanbrūnas, 11-18 x 6-10 μm.

Trofiskā grupa :

Humusa saprotrofs.

Biotopi:

Tīrumos, dārzos, kartupeļu vagās, kapsētās, salmu un lapu kaudzēs, auglīgā augsnē.

Summary:

Humus saprotroph, in gardens, fields, on compost, on nutrient-rich soils, rare in Latvia, inedible.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Ziemeļāfrika, Latvijā reti, VI- XI.

Обобщение:

Почвенный сапротроф, в садах, на полях, на компосте, на богатых почвах, редко, несъедобен.

Īpašas norādes :

Neēdama (literatūrā pretrunīgas ziņas, tiek uzskatīta gan par ēdamu, gan indīgu, tāpēc labāk pārtikā nelietot).

Apskati citas sugas: