baltkrūtainais ezis

Erinaceus concolor Martin

Erinaceus concolor Martin attēls
  • baltkrūtainais ezis attēls
  • baltkrūtainais ezis attēls
  • baltkrūtainais ezis attēls

latviski: baltkrūtainais ezis

angliski: eastern hedgehog

vāciski: Ostigel, Weißbrustigel

zviedriski: östlig igelkott

igauniski: kaelussiil

lietuviski: baltakrūtis ežys

krieviski: белобрюхий еж

Apraksts:

Lielākais kukaiņēdāju kārtas pārstāvis Latvijā. Ķermenis īss, drukns, apaļīgs. Galva salīdzinoši neliela, ķīļveidīga ar noapaļotām, labi attīstītām, bet īsām ausīm (auss garums mazāks par pusi no galvas garuma, nepārsniedz 3,5 cm), ar nelielām, apaļām, melnām acīm un izstieptu, smailu, galā ierobotu, ļoti kustīgu, allaž mitru purnu. Kājas īsas, gandrīz vienāda garuma (pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām), piecpirkstainas. Trīs vidējie (2., 3., 4.) pirksti samērā gari, abi malējie (1. un 5.) īsāki un vājāk attīstīti. Nagi gari. Aste ļoti īsa (ne garāka par paša pēdu): 2-3,9 cm.

Pieci pāri zīdekļu.

Svars atkarīgs no sezonas: vasarā - (600)700-800 grami, rudenī (kad uzkrātas zemādas tauku rezerves ziemai) tas var pārsniegt kilogramu (sasniegt pat 1200 gramus). Pieauguša dzīvnieka garums: 25-30(35) cm.

No virspuses (mugura un daļa sānu) ķermenis segts ar gludām, spīdīgām, (2)2,5-3(3,5) cm garām adatām (pilnīgi pieaugušam indivīdam var būt 7000 adatu). Adatu krāsa: galos - gaiša, vidū - melna vai tumšbrūna. Kad dzīvnieks ir mierīgs, adatas ādā turas slīpi un ir novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi, bet, kad, sargādamies no uzbrucējiem, viņš saritinās kamolā, tās izslejas stāvus, turklāt novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos. Starp adatām - reti, ļoti tievi, gari mati. Adatas pakāpeniski izkrīt un to vietā aug jaunas. Adataino bruņu priekšgalā ir kailas (ar adatām un apmatojumu nesegtas) ādas iežmauga, lai ezim būtu vieglāk saritināties kamolā. Citas ar adatām nesegtās ķermeņa daļas klāj raupjš matojums. Apmatojuma (ieskaitot adatas) maiņa norit ļoti lēni, pakāpeniski.
Apmatojuma krāsa ķermeņa apakšpusē tumši brūna, uz krūtīm (vai uz krūtīm un vēdera) raksturīgs balts izplūdis plankums (tā forma un izmēri ļoti variabli). Galva tumšāka par kaklu, krūtīm, vēderu.
Redzamu ārēju atšķirību starp dzimumiem nav.

Zobu formula: I 3/3, C 1/1, P 2/2, M 3/3 = 36

Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 48 hromosomas.

Līdzīgā suga. Brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus) Latvijā daudz retāk (tikai pa labi no Daugavas) sastopams. Ļoti līdzīgs baltkrūtainajam ezim. Nedaudz mazāks, gaišāks, ar relatīvi mazliet īsāku, strupāku purnu. Mazāk adatots. Ārēji visvieglāk atpazīstams pēc ķermeņa apakšpuses apmatojuma krāsas (tā ir pelēka ar dažādām nokrāsām) un raksturīgā zīmējuma (no kakla līdz anālajai atverei stiepjas brūngana josla). Uz krūtīm (vai uz krūtīm un vēdera) nav balta plankuma. Pēc pēdu nospiedumiem un mēsliem nav atšķirams. Aukstumizturīgāks. Dzīves veids abām sugām līdzīgs.

Izplatība un sastopamība:

Sugas pamatareāls stiepjas no centrālās Eiropas rietumos līdz Sibīrijai (Urālu dienvidiem) austrumos. Dienvidos sugas tas iesniedzas Turcijā, Kaukāzā, Kazahijā, iet pa Balkāniem, Grieķiju, Mazāziju, Adrijas salām, Izraēlu, Krētas salu, Irānu. Areāla ziemeļu robeža iet pa Bulgāriju, Rumāniju, Poliju, Lietuvu, Latviju, Maskavas apgabalu Krievijā.

Latvija atrodas uz sugas areāla robežas, tomēr baltkrūtainais ezis bieži sastopams visā valsts teritorijā, arī līdzās cilvēkiem (tostarp lielās pilsētās, pat Rīgā).

Mājo gandrīz visur, kur vien ir dzīvei labvēlīgi apstākļi - sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemošanas vietām nodrošinātās vietās: lapu un jauktu koku mežos (biežāk sīkmežos, mežmalās), birzīs, vairāk vai mazāk aizaugušās un aizaugošās pļavās, krūmājos, dārzos, parkos un apstādījumos. Nav sastopams vienīgi purvos un lielos, vecos vienlaidu mežos.

Dzīves veids:

Ekoloģiski samērā plastiska suga.
Nometnieks. Vienpatis. Aktīvs pārsvarā krēslā un tumsā (vakaros, naktī), tomēr pavasarī nereti sastopams arī gaišajā diennakts periodā.
Izdala specifisku muskusa smaku. Regulāri iezīmē savu apdzīvojamo teritoriju un aktīvi aizsargā to no sugasbrāļiem.

Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet ritinās kamolā.

Pēdminis (atbalstās uz visas pēdas apakšējās virsmas). Ejot izpleš pirkstus (priekškājām mazliet vairāk nekā pakaļkājām). Pārvietojas galvenokārt vienmērīgos, ātros soļos.
Ar samērā garo vidējo pirkstu palīdzību regulāri tīra adatas.
Nelabprāt, tomēr, ja nepieciešams, samērā labi peld.

Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada bez pārtraukuma ciešā guļā (saritinājies, iegrimis īstā, dziļā miegā) savlaicīgi sagatavotā migā, kas rūpīgi izveidota no sausas zāles, smalkiem zariņiem, lapām un sūnām. Ziemošanas miga var būt ierīkota dažādās vietās: zem kāda dižāka koka saknēm, zem lielas kritalas, zem bieza žagaru vai malkas krāvuma, alā, zem kādas būves pamatiem u. tml. Migas kopējais diametrs atkarīgs no būvmateriāla un atrašanās vietas, tas var būt 30-60 cm, migas sienu biezums var sasniegt 20 cm. Guļa sākas parasti oktobrī vai, retāk, novembra sākumā (nolien ziemas migās, kad gaisa temperatūra vairs nepārsniedz +10 grādus). Ziemo vienatnē. Organisms pārtiek no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Atmodas sākumu ietekmē konkrētā pavasara meteoroloģiskie apstākļi, dzīvnieka vecums un tā tauku rezervju atlikums. Latvijā atmodas periods parasti iestājas aprīlī (retumis jau marta nogalē). Atmostas par gandrīz trešdaļu vieglāks un tūdaļ sāk aktīvi baroties.

Meklējot ēdienu, paļaujas galvenokārt uz labi attīstīto ožu un dzirdi, arī uz tausti. Redze salīdzinoši vāja. Relatīvi daudz ēd. Barības meklējumos pavada vismaz 5-6 stundas diennaktī. Ēdot parasti raksturīgi šmaukstina. Pēc ēšanas aplaiza sevi.

Barības spektrs - plašs. No gaļas ēdieniem izmanto praktiski visu, ko vien var atrast un noķert. Galvenokārt tomēr pārtiek no kukaiņiem (arī indīgiem) dažādās attīstības stadijās, tārpiem (visvairāk - sliekām), gliemjiem. Ēd arī mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Retumis noķer kādu abinieku, rāpuli (dominē glodenes). Netaupa uz zemes ligzdojošo putnu perēkļus, peļveidīgo grauzēju midzeņus. Neatsakās no kritušu dzīvnieku ēšanas.
Augu barība ēdienkartē ieņem maznozīmīgu vietu. Tās sastāvā ir gan dažādi sulīgi augļi, gan sēklas, gan arī augu zaļās daļas un pat sūnas, sēnes.
Biežs viesis izgāztuvēs.
Labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebarots.

Mātītes siltajā sezonā no zariņiem, sausām lapām un zāles krūmos, pacerēs, zem žagaru kaudzēm, zem siena vai salmu kaudzēm veido vasaras midzeņus, kuri tiek pielāgoti arī bērnistabas funkciju pildīšanai. Tēviņi izmanto dažādas dabiskas slēptuves (visbiežāk zem kokiem).
Poligāms. Vairošanās periods sākas aprīlī vai maijā. Parasti pieaugušie eži dzīvo pa vienam, stingri ievērojot noteiktu teritoriju, taču riesta laikā mēdz doties tālākos pārgājienos. Pārošanās periodā dzīvniekus izdodas novērot ne tikai divus vienkop, bet arī nelielās grupiņās: parasti - viena mātīte un divi trīs tēviņi, kuri ir cits pret citu agresīvi. Ja neviens sāncensis nenovērš uzmanību, tēviņš aplido mātīti: zemās toņkārtās svilpdams, tekalē ap viņu.

Gadā katrai mātītei 1 metiens. Grūsnība ilgst 5-6 nedēļas. Metienā (2)4-6(8) mazuļi. Tie piedzimst labi apslēptā, lodveidīgā, 20-30 cm platā midzenī. Jaundzimušie ir kaili, jo vēl pavisam mīkstās adatas apslēptas ādā, bet drīz vien tās nedaudz sacietē un izduras no ādas - ezēnu ķermenīši virspusē un sānos pārklājas ar apmēram 100 (augot, adatu skaits aizvien palielinās) gaišām, mīkstām, retām adatām, kuras mazuļi jau spēj mazliet sasliet un šo spēju izmanto, cīnoties savstarpēji zīdekļu dēļ. Pēc pusmēneša mazuļiem atveras acis, mīkstās adatas nomainītas pret jaunām - cietākām, tumšākām, viņi jau prot savilkties kamolā. Nepilna mēneša vecumā ezēni sāk patstāvīgi staigāt. Zobi dzīvnieciņiem gan izaug tikai mēneša vecumā, līdz tam viņi barojas vienīgi ar mātes pienu. Mēneša vecumā bērni sāk doties mātei līdzi barības meklējumos. Aizrit vēl pusmēnesis, un jaunā paaudze kļūst pilnīgi patstāvīga. Dzimumgatavību sasniedz deviņu desmit mēnešu vecumā. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem.

Dzīves ilgums savvaļā - 6(7) gadi.

Nopietnākie ienaidnieki ir lielās pūces (pirmkārt, ūpis), sermuļveidīgie zvēri (pirmkārt, āpsis), mežacūkas, suņi. Ļaunumu nodara arī neuzmanīgi transporta līdzekļu vadītāji un kūlas dedzinātāji. Ežus līdz nāvei var novārdzināt vairākas infekcijas slimības. Visi savvaļas eži ir vairāk vai mazāk invadēti ar dažādiem parazītiem: ērcēm (visvairāk ar ērču kāpuriem un nimfām), blusām, utīm, velteniskajiem un plakanajiem tārpiem.
Tomēr visbūtiskāk dzīvnieku skaitu negatīvi ietekmē nelabvēlīgi ziemošanas apstākļi: ilgstošs kailsals, plāna sniega kārta, pavasara pali, ja tiem seko sals. Tādos apstākļos var aiziet bojā pat 60% iepriekšējā vasarā dzimušo ežu.

Pēdu nospiedumi:

Pēdas garums: 3,9-4,5 cm. Soļa garums: (5)7-9 cm. Nospiedumi izkārtoti zigzagveidā. Ejot pakaļkājas pēda novietojas uzreiz aiz priekškājas pēdas vai daļēji pārklāj tās nospiedumu. Pirkstu un nagu iespiedumi (izņemot 1. pirkstu) pēdu nospiedumos vienmēr labi saskatāmi. Vidējo trīs pirkstu nagi var "strīķēt" zemi, atstājot starp pēdu nospiedumu pāriem ievilktas paralēlas svītras.

Mēsli:

Atrodami visdažādākajās vietās. Tiem ir velteniska desas forma. Tievākais gals nedaudz izstiepts. Krāsa - ļoti dažāda (biežāk tumša). Konsistence - samērā irdena. Garums – 3-4 cm, diametrs 1-1,5 cm. Saturā: galvenokārt kukaiņu hitīna, gliemežu čaulu un nelielu mugurkaulnieku (pārsvarā abinieku) kaulu daļiņas, dažādu augu dažādu daļu fragmenti, retumis putnu olu čaumalu gabaliņi, atsevišķos gadījumos peļveidīgo mati un putnu spalvas.

Statuss:

Praktiskā nozīme. Negatīvā: nozīmīgs Ixodes ērču uzturētājs un izplatītājs, dažu bīstamu cilvēku un dzīvnieku infekcijas slimību pārnēsātājs, lokāli var būtiski negatīvi ietekmēt citu (barībā izmantoto) dzīvnieku populāciju. Pozitīvā: iznīcina mežsaimniecībai un lauksaimniecībai kaitīgos kukaiņus.

Saudzējama suga.

Kopsavilkums:

Lielākais kukaiņēdāju kārtas pārstāvis Latvijā. Bieži sastopams visā Latvijā dažādos biotopos, atskaitot mitrājus. Rosās pārsvarā krēslā un tumsā. Nometnieks. Vienpatis. Pārsvarā ēd dzīvnieku izcelsmes barību. Poligāms. Aktīvs tikai siltajā gada periodā.

Common species throughout Latvia in various habitats except of wetlands.

Повсеместный вид в Латвии в разных биотопах кроме болот.

Apskati citas sugas: