Senie nosaukumi:
Meža ķirzaka, mazā ķirzaka. Abas ķirzakas (sila un pļavas) tautā sauktas arī: ķirzate, šķirgate (Kurzemē), drēža (Rucavā), šķirgailis.
Apraksts:
Garums ar asti līdz 12 cm, pēc dažu autoru datiem (Sloka, 1960; Siliņš un Lamsters, 1934) līdz 16 - 17 cm, reti vairāk. Pieaugušam dzīvniekam mugurpuse brūna ar melniem plankumiem. Vēderpuse tēviņam oranža; īpaši koša tā ir vairošanās periodā; mātītei bāli dzeltena. Retumis sastopami arī pilnīgi melni īpatņi. Mazuļi melni vai ļoti tumši, parasti ar bronzas mirdzumu. Tāpat kā pārējās mūsu ķirzakas, spēj briesmu gadījumā nomest asti.
Pārtiek no kukaiņiem, kailgliemežiem, sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem.
Ekoloģija:
Uzturas visdažādākajās vietās, arī mitrās. Bieži dzīvo netālu no cilvēkiem: drupās, akmeņu un pat atkritumu kaudzēs. Izteikta dienas aktivitāte. Pēc ziemošanas parādās aprīļa beigās; pārojas maija sākumā līdz pat jūlijam. Oldzīvdzemdētāja. "Grūtniecība" ilgst 70 - 90 dienu, mazuļi parasti dzimst jūlijā - augustā. To skaits ir 3 - 12, garums (ar asti) 3 - 4 cm. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem. Dzimumgatavība iestājas pēc otrās ziemošanas. Ādu met 2 - 3 reizes vasarā; ādas mešanas laikā ķirzakas ir ļoti vārgas.
Izplatība:
Pļavu ķirzaka sastopama visā Ziemeļ- un Viduseiropā un Ziemeļāzijā - no Francijas līdz Tālajiem Austrumiem un uz ziemeļiem līdz pat Ledus okeāna krastiem. Arī visā Latvijas teritorijā sastopama ļoti bieži.
