ezera varde

Rana ridibunda Pall.

Rana ridibunda Pall. attēls

latviski: ezera varde

angliski: marsh frog

vāciski: Seefrosch, Mörzfrosch

zviedriski: sjögroda

igauniski: järvekonn

lietuviski: ežerinė varlė

krieviski: озерная лягушка

Rana ridibunda Pall. karte

Apraksts:

Ķermeņa garums ap 7 - 10 cm, retāk līdz 17 cm. Āda gluda. Mugura tumšzaļa vai brūngana, parasti ar melniem plankumiem vai punktiņiem, kā arī garenisku dzeltenu svītru pār muguras vidu. Vēderpuse balta vai pelēka, ar daudziem melniem plankumiem. Tēviņam ārējie rezonatori melnā krāsā, tas raksturīgi kurkst visu nārsta periodu.

Ekoloģija:

Visu aktivitātes sezonu pavada ūdenī vai ūdenstilpes krastā. Nārsta periods maijā: apmēram laikposmā 10.05.-30.05., nārsts sākas, kad ūdens temperatūra pārsniedz 150C. Nārsto lielos dīķos, vecupēs vai upju līčos. Izvēlas daudz lielākas ūdenstilpes nekā dīķa varde. Mātīte iznērš līdz 3000 - 5000 (ļoti lielas mātītes - līdz 11000) ikru nelielām porcijām. Ikri parasti sakopoti gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsmu. Kurkuļi izšķiļas pēc 7 - 10 dienām. Metamorfoze notiek pēc 2,5 - 3 mēnešiem, Kad tie sasnieguši līdz 5 - 9 cm garumu. Šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi augusta beigās. To garums ir ap 2,5 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves trešajā gadā. Aprakstīti ezera vardes kurkuļu ziemošanas un pat neotēniskās attīstības gadījumi Latvijā: 1952. - 1954. gadā profesors Jānis Lūsis ir noķēris vairākus neparasti lielus (līdz 18 cm) kurkuļus Durbes apkārtnē, Liepājas rajonā, un ilgāku laiku turējis akvārijā. Šie lielie kurkuļi akvārijā nodzīvoja vairākus mēnešus, daži pat gandrīz gadu, taču līdz pat nāvei tiem nebija sākusies metamorfoze. Pēcnāves apsekošanā atklājās, ka vienam ir labi attīstītas olnīcas ar nobriedušiem ikriem, citiem - sēklinieki (Lūsis un Caune, 1984). Pārtiek pārsvarā no bezmugurkaulniekiem, taču ir ziņas, ka ēd arī zivju mazuļus, dažādu sugu varžu kurkuļus, mazākas vardītes un (lielāki īpatņi) pat ūdensputnu mazuļus. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšana visintensīvākā ir pievakarē. Ziemo ūdenstilpes dibenā.

Izplatība:

Ziemeļāfrika, Vidus- un Dienvideiropa, Tuvie Austrumi un Vidusāzija. Uzskata, ka uz ziemeļiem izplatīta līdz 600 Z. pl., taču Latvijā pašreiz droši konstatēta tikai Rīgas tuvākajā apkārtnē: Bolderājā un pie Lielupes stacijas Jūrmalā. 1920. gadā atrasta arī Lucavsalā (Siliņš un Lamsters, 1934.). Ļoti iespējams, ka ezera varde Latvijā senāk nebijusi sastopama, bet šā gadsimta sākumā izbēgusi no augstskolu vivārijiem un iedzīvojusies Rīgai tuvākajos ūdeņos. Arī I.Caune (1992.) šo sugu Latvijā uzskata par ievestu. Neraugoties uz ierobežoto izplatību, savās dzīves vietās veido pietiekami lielas populācijas un īpašu aizsardzību neprasa.

Apskati citas sugas: