Eiropas kurmis

Talpa europaea (L.)

Talpa europaea (L.) attēls

latviski: Eiropas kurmis

angliski: common mole (Northern mole)

vāciski: Maulwurf

zviedriski: mullvad

igauniski: mutt

lietuviski: kurmis

krieviski: крот

Apraksts:

Kurmis ir tipisks racējdzīvnieks, kura organisms īpaši pielāgots dzīvei pazemē.

Ķermenis garens, cilindrisks, kompakts. Kakls īss. Galva slaida, mazliet saplacināta. Purns snuķveidā izstiepts, klāts ar taustes matiem, kustīgs. Nelielās ausis pilnīgi apslēptas apmatojumā; ausīm nav gliemežnīcu, tās apņem vien ādas pacēlumi, kas paredzēti dzirdes kanālu atveru noslēgšanai. Acis ļoti mazas, ievelkamas, apņemtas ar nekustīgiem, 0,5–1 mm gariem plakstiņiem, bez skropstām, pilnīgi apslēptas apmatojumā.

Kājas īsas, pēdas piecpirkstainas. Priekšējās ekstremitātes relatīvi lielas, tās pilda rokamrīku funkciju, ir spēcīgas, sirpjveidā ieliektas, bruņotas ar masīvām, lāpstveidā saplacinātām, platām, uz āru izvērstām plaukstām, starp kuru pirkstiem atrodas ādas plēve rokošās virsmas palielināšanai, bet pirkstu galos – gari, plakani, izturīgi nagi augsnes šķelšanai. Pakaļkājas uzkrītoši mazākas, to pēdas ir šauras. Aste īsa.

Ķermeņa un galvas kopējais garums: (10)12–14(16) cm; astes garums – (2,0)3,5–4(4,4) cm (parasti tas līdzinās galvas garumam). Dzīvnieka svars – (60)70–90(120) grami. Mātītes ir mazākas par tēviņiem.

Matojums vienmērīgi sedz gandrīz visu ķermeni (izņemot racējplaukstas, asti un purna galu), tas ir mīksts, samtains, ļoti biezs (ziemā biezāks nekā vasarā) un blīvs, viscaur vienveidīgs (bez pavilnas un akotmatiem). Neapmatotās ķermeņa daļas ir miesas krāsā (tiesa, jauniem dzīvniekiem plaukstu iekšpuse zilgana).

Kažoks ir pietiekami biezs, lai spētu pasargāt kurmi no augsnes daļiņām. Tas sargā arī no mitruma.
Aste viscaur klāta ar īpašiem matiņiem, kas pilda taustes funkciju.

Šaurajos pazemes tuneļos kažokam jāiztur pamatīga slodze un tas nodilst, tāpēc apmatojuma maiņa notiek 3–4 reizes gadā (pavasarī, vasarā, rudenī un nereti arī ziemā).

Ķermeni sedzošo matu garums ziemā – 10–12 mm, vasarā 5–7 mm. Apmatojuma krāsa siltajā gada periodā – melna, tumši pelēka vai brūni pelēka (ķermeņa apakšpuse allaž mazliet gaišāka). Jauniem dzīvniekiem matojums blāvāks. Pēc rudens apmatojuma maiņas kažoks ir ogļmelns, klāts ar viegli sudrabainu mirdzumu.

Starp dzimumiem ārējas atšķirības nav.

Zobu formula: I 3/3, C 1/1, P 4/4, M 3/3 = 44

Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 34 hromosomas.

Latvijā kurmim līdzīgu sugu nav.

Izplatība un sastopamība:

Sugas pamatareāls ir ļoti plašs, tas ietver Eiropas un Āzijas mērenā klimata zonu no Lielbritānijas un Spānijas ziemeļu daļas rietumos līdz pat Obas un Irtišas satekai Rietumsibīrijā austrumos.
No Eiropas valstīm nav sastopams Norvēģijā, Īrijā, Portugālē.

Eiropas kurmis ir vienīgais kurmju dzimtas pārstāvis Latvijā. Plaši izplatīts visā valsts teritorijā. Ekoloģiski samērā plastisks. Sastopams bieži. Izplatību ietekmē barības objektu daudzums un augsnes piemērotība rakšanai. Apdzīvo gan dažādus dabiskus, gan kultūrainavu biotopus, priekšroku dodot vietām, kurās ir mīksta, valga zeme un nelīdzens reljefs. Bieži piemājo lapu koku un jauktajos mežos, birztalās, laucēs. Labprāt apmetas uz dzīvi kultivētās teritorijās: pļavās, ganībās, tīrumu malās, sakņu un augļu dārzos, arī apstādījumos, parkos. Reti sastopams aramzemēs, kurās tiek veikta dziļā aršana. Tikpat kā nav sastopams pārmitrās teritorijās un vietās, kur ir ļoti skāba vai sausa augsne, izvairās no smilšainām, akmeņainām teritorijām un plašiem monokultūru laukiem (jo šādās vietās pietiekamā daudzumā nedzīvo kurmju pamatbarība – sliekas).

Dzīves veids:

Aktīvs visu gadu. Vienpatis (vienkop uzturas tikai mātes ar pēcnācējiem, kamēr tie sasniedz piecu sešu nedēļu vecumu).

Pieaugušie dzīvnieki ir nometnieki, izteikti teritoriāli, nesaticīgi (agresīvi pret sugasbrāļiem).

Kurmim ir 2 muskusa dziedzeri, kas izdala asu specifisku smaku. Tēviņiem tie lielāki nekā mātītēm. Vairošanās periodā abiem dzimumiem dziedzeru izmēri pieaug. Muskusa smaka ir sazināšanās līdzeklis. Tā kalpo arī barības objektu pievilināšanai, – sliekām patīk.
Svarīgākās un labāk attīstītās maņas ir oža un tauste. Arī dzirde ļoti labi attīstīta. Redze – slikta (dzīvnieks spēj konstatēt tikai gaismas spilgtuma izmaiņas).

Visu dzīvi kurmis pavada paša izraktā daudzstāvīgā tuneļu sistēmā, kas tiek pastāvīgi paplašināta. Ejas ir šķērsgriezumā ovālas, (3,0)3,5 X 4,5(5,5) cm diametrā. Tās iedala 2 veidos – seklajās jeb barošanās ejās, kas vijas tuvu augsnes virskārtai (2–5 cm dziļi), un dziļajās jeb satiksmes ejās, kas atrodas 5–60 cm (lielākoties līdz 20 cm, bet izņēmuma gadījumos pat līdz 1 m) dziļi. Virs barošanās ejām parasti redzami ieplaisājuši augsnes valnīšveida pacēlumi. Virs dziļajām ejām kurmis ik pa posmam izgrūž virszemē konusveidīgu augsnes kaudzi (kurmja rakumu). Kurmja rakuma atveri, kas allaž atrodas konusa virsotnē, dzīvnieks nereti aizdara ar augsnes korķi.

Barošanās ejas izmanto ēdiena meklēšanai, pa dziļajām ejām pārvietojas no dziļumā (30–70 cm, reizēm dziļāk) ierīkotiem atpūtas un vairošanās midzeņiem uz barošanās un dzeršanas vietām.
Veidojot alu labirintus, kurmji uzirdina augsni un veicina gaisa, mitruma apriti tajā. Šīs ejas noder par patvērumu daudziem citiem dzīvniekiem.
Kurmis ir konsekvents zoofāgs. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem, pirmkārt no sliekām (vietām tās sastāda pat līdz 90% kurmja barības daudzuma). Ēd arī kukaiņus, zirnekļus, mitrenes, daudzkājus, gliemjus, izņēmuma gadījumos – nelielus abiniekus, rāpuļus, peļveidīgos grauzējus. Diennaktī spēj notiesāt 50, rudeņos pat 70 gramus barības. Nedrīkst ilgi badoties, tāpēc veido barības rezerves: sakožot sliekām galvas galus, padara tārpus rakties nespējīgus.

Vairojas pavasarī. Poligāms, stabilus pārus neveido. Pārošanās laiks: aprīlis–maijs. Gadā 1 metiens. Grūsnība ilgst 35–40 dienas.
Metienā (2)4–6(9) mazuļi. Tie piedzimst „bērnistabā”, kas lielākoties ierīkota zem kāda celma, koka vai krūma saknēm samērā dziļi (1–2 m) pazemē un izklāta ar sausu zāli, lapām. Par pēcnācējiem rūpējas tikai māte. Kurmēni aug ātri; jau 1–1,5 mēneša vecumā kļūst pastāvīgi un izklīst dzīvesvietu meklējumos.

Kurmja dzīves ilgums 4–5 gadi.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir visi caunveidīgie zvēri, eži, lapsas (nokož, bet parasti neapēd) un lielie putni (baltie stārķi, vārnveidīgie, piekūnveidīgie, pūces).
Visvairāk kurmju populācijai kaitē aukstas ziemas, kad dziļi sasalst zeme, un pavasara pali, kad ūdens strauji ieplūst pazemes labirintos. Nelabvēlīgi to ietekmē arī ilgstošs sausums vasarā.

Pēdu nospiedumi:

Virszemē izlīdis kurmis, pārvietodamies smiltīs vai dubļos, atstāj vagu, kuras dibenā var būt redzami pakaļkāju pēdu iespiedumi un kurai blakus abās pusēs ir redzami priekškāju nagu skrāpējumi.

Kopsavilkums:

Eiropas kurmis ir vienīgais kurmju dzimtas pārstāvis Latvijā. Plaši izplatīts visā valsts teritorijā. Sastopams bieži. Izplatību ietekmē barības objektu daudzums un augsnes piemērotība rakšanai. Apdzīvo gan dažādus dabiskus, gan kultūrainavu biotopus.

Common species everywhere in Latvia both in cultural and natural landscape.

Повсеместный вид в Латвии в окультуренном ландшафте и в естественных биотопах.

Apskati citas sugas: