Apraksts:
Pieauguša dzīvnieka garums no purna gala līdz astes galam - parasti ap 90 (no 80 līdz 105) cm, ķermeņa svars - 10 – 16 (retumis vairāk) kg. Tēviņi augumā pārspēj vienaudzes mātītes. Skausta augstums - līdz 75 cm.
Ķermenis samērā kompakts, sāniski saplacināts, muskuļots. Kājas spēcīgas, masīvas un kaķveidīgajiem netipiski garas, to ķepas platas, ar līkiem smailiem nagiem. Garo kāju dēļ lūša rumpis izskatās ļoti īss. Zvēra galva - apaļa, ar stāvām, smailām ausīm; raksturīgi ir pagarināti mati galvas sānos (uz vaigiem) un ausu galā. Aste īsa, strupa.
Apmatojums īss, mīksts. Tā pamatkrāsa variabla - var būt sarkanruda, rūsgani pelēcīga, baltgani palsa. Ķermeņa apakšpuse gaišāka par virspusi. Kažoks viscaur vai – retāk - tikai uz kājām ir izraibināts ar dažādas formas un lieluma tumšiem plankumiem. Asti rotā tumšas cirkulāras joslas, tās gals melns.
Divas reizes gadā (aprīlī un novembra sākumā) notiek apmatojuma maiņa.
Ziemā apmatojums blāvāks (gaišāks), biezāks un mazliet garāks nekā vasarā.
Lūsim ļoti labi attīstīta redze un dzirde, bet oža ir salīdzinoši vāja.
Izplatība un sastopamība:
Lūša pamatareāls ietver lielu daļu Eirāzijas un Ziemeļameriku. Daudzās Rietumeiropas valstīs vairs nav sastopams. Sugai raksturīga liela ģeogrāfiskā mainība, aprakstītas trīspadsmit pasugas.
Latvijā sastopama nominālforma - Felis lynx lynx.
Pēc 2005.g. uzskaites datiem veiktie aprēķini vēsta, ka mūsu valstī mājo 500 līdz 700 lūši (visvairāk Vidzemē un Kurzemē).
Dzīves veids:
Apdzīvo galvenokārt lielus skujkoku un jauktus mežus (labprātāk nekoptus) ar biezu pamežu un paaugu, kur vecu koku masīvi mijas ar dabiskām jaunaudzēm. Priekšroku dod lielām, mazietekmētām mežu teritorijām.
Aktīvs galvenokārt krēslā un tumsā.
Uzmanīgs, piesardzīgs dzīvnieks. Mēdz slēpt pēdas.
Pārvietojas pārsvarā soļos, retāk rikšos.
Veikli (bet reti) rāpjas kokos. Samērā labi (bet nelabprāt) peld.
Nometnieks. Izraudzīto dzīvesvietu iezīmē un apsargā no sugas brāļiem, pamet to vienīgi tad, ja tiek bieži traucēts vai kad izsīkst barības bāze.
Izteikts zoofāgs. Medī vai nu uzklūpot no slēpņa, vai pielavoties. Ķer gan uz zemes perējošos putnus, gan zaķus, gan stirnas, retumis nogalina bebrus, mežacūku sivēnus un briežu teļus, bet galvenokārt tomēr uzbrūk stirnām. Izsalkumā nogalina arī vardes, ķirzakas, peļveidīgos grauzējus, vāveres, āpšus, pat lapsas. Lielākiem upuriem vispirms izēd parenhimatozos orgānus (pirmkārt, aknas, liesu), pēc tam mīkstākos muskuļaudus. Pirmajā piegājienā neapēsto parasti aizvelk un noslēpj nākamajai ēdienreizei. Tomēr, ja medījuma netrūkst, pie iepriekš nobeigtajiem dzīvniekiem neatgriežas. Spēj vairākas dienas iztikt bez barības. Maitu ēd tikai lielā badā. Lūsim ir spēcīgs medību instinkts, tāpēc viņš nelaiž garām iespēju uzbrukt, arī būdams paēdis, tātad - nogalina vairāk nekā nepieciešams.
Lūša upuris parasti nobeidzas ātri: dažās sekundēs tam tiek pārkosti mugurkaula priekšējie skriemeļi vai nokosta galva.
Vienā reizē pieaudzis lūsis var apēst 2 – 3 (pat 4) kilogramus gaļas. Pēc kārtīgas maltītes ilgi guļ.
Lūša dzīves ilgums – 15 līdz 20 gadi. Vaislas gatavība abiem dzimumiem iestājas divu gadu vecumā, bet tēviņi reālas „dzimumtiesības” parasti spēj izcīnīt tikai trešajā dzīves gadā.
Visticamāk, ka lūsis ir monogāms dzīvnieks, tomēr partneri tas izvēlas tikai uz vienu vairošanās sezonu.
Riesta periods ilgst no februāra sākuma līdz marta vidum (Latvijā tā kulminācija – februāra nogalē, marta sākumā). Pēc apmēram septiņdesmit dienu ilgas grūsnības (maijā) lūsene biezā mežaudzē labi apslēptā, sūnām izklātā midzenī, kas atrodas vai nu neapdzīvotā āpšu vai lapsu alā, vai liela koka dobumā, vai zem kritalas saknes, laiž pasaulē visbiežāk divus trīs (retumis četrus) aklus mazuļus. Acis lūsēniem atveras nepilnu divu nedēļu vecumā. Pienu tie zīž līdz pat piecu mēnešu vecumam, lai gan jau nepilnu trīs mēnešu vecumā māte sāk bērniem mācīt medītprasmi. Jaunie lūsēni ir vienkrāsaini; parasti līdz pusotra mēneša vecumam tie no midzeņa laukā nenāk.
Jaunā paaudze kļūst patstāvīga apmēram ziemas vidū -, kad mātei sākas kārtējais meklēšanās periods.
Cilvēku lūsis praktiski neapdraud. Teorētiski bīstams zvērs (mātīte) var būt, aizstāvot mazuļus, kā arī, ja ir ievainots un nespējīgs aizbēgt vai noslēpties no vajātāja - „iedzīts stūrī”.
Pēdu nospiedumi:
Lūsis ir pirkstminis (ejot atbalstās uz pirkstu falangām). Pēdu nospiedumi plati, bezmaz apaļi. Visu četru pirkstu nospiedumi sakārtoti rozetē pirms pēdas spilventiņa nospieduma. Starp pirkstiem lūsim atbalsta virsmas palielināšanai atrodas saistplēves, bet tās iespiedumus neatstāj. Nagi, dzīvniekam ejot, ir ievilkti, tāpēc arī tie iespiedumus neatstāj. Nospiedumu izmēri: garums priekškājām – 7 līdz 11 cm, pakaļkājām – 6 līdz 12 cm; platums priekškājām – 5,5 līdz 11,5 cm, pakaļkājām – 6 līdz 12 cm. Dzīvniekam ejot vai rikšojot, veidojas lauzta ieminumu līnija. Soļa garums parasti - 40 līdz 60 cm.
Sniegā vairāki lūši (ģimene) nereti iet cits aiz cita, liekot pēdu pēdā.
Mēsli:
Izteikti vārpstveidīgi, resnākais gals parasti smailāks. Konsistence samērā cieta. Krāsa lielākoties melna. Garums – 10 līdz 15 cm, diametrs – 2 līdz 3 cm. Saturā ļoti daudz zvēru matu un (vai) putnu spalvu, kā arī kaulu daļiņas.
Atrodami praktiski tikai sniegotajā periodā, uzmanīgi sekojot pēdu nospiedumiem, jo lūši savus ekskrementus parasti rūpīgi aprok (redzami nelieli uzskrāpēti sniega pauguriņi), turklāt izkārnās vienmēr vismaz nedaudz sāņus no pastāvīgajām takām.
Statuss:
Lielākais Eiropā savvaļā mītošais kaķu dzimtas zvērs. Vienīgais Latvijā sastopamais kaķu dzimtas savvaļas zvērs. Mūsu valstī - limitēti medījams dzīvnieks.
Kopsavilkums:
Vienīgais kaķu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā. Apdzīvo galvenokārt lielus skujkoku vai jauktu koku mežus. Aktīvs krēslā un tumsā. Pārtiek praktiski tikai no gaļas. Riesto februārī – martā. Metienā parasti 2 – 3 mazuļi.
Latvijā šobrīd dzīvo 500 līdz 700 lūši, kas izplatīti visā valsts teritorijā, tiesa, nevienmērīgi.
