lielais susuris (gulētājžurka, dižsusuris)

Glis glis (L.) (Myoxus glis (L.))

Glis glis (L.) attēls

latviski: lielais susuris (gulētājžurka, dižsusuris)

angliski: fat dormouse

vāciski: Siebenschläfer

zviedriski: sjusovare

igauniski: kunel

lietuviski: didžioji miegapelė

krieviski: полчок

Apraksts:

Vāverei nedaudz līdzīgs dzīvnieks. Lielākais no susuriem - gandrīz žurkas lielumā. Ķermenis (13)14-18(20) cm garš, vienmērīgi slaids, bet padrukns. Galva iegarena, uz purna atrodas gari (līdz 6 cm) vibrisi jeb taustes mati ar nedaudz noliektiem galiem. Ausu gliemežnīcas biezi apmatotas, noapaļotas, vidēji lielas: (1,6)1,7-2,4(3,2) cm, tās nedaudz paceļas virs galvas apmatojuma, ļoti kustīgas (katra auss spēj kustēties autonomi). Acis lielas, melnas, gandrīz pilnīgi apaļas.

Pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām 5, bet priekškāju pēdām 4 pirksti, tie ir gari, lokani, bruņoti ar līkiem, asiem nagiem.

Aste mazliet īsāka par ķermeni - (10)11-15,5(18) cm gara. Tā ir kupla, abpusēji un visā garumā vienmērīgi biezi klāta ar relatīvi gariem (garākiem par 0,5 cm) matiem.

Raksturīgi četri līdz seši pāri zīdekļu.

Svars: (70)100-150(170) grami, pirms guļas rudenī - līdz 280 gramiem.

Apmatojums mīksts, vidēji garš, biezs. Ķermeņa augšpuse viscaur vienkrāsaina - brūnganpelēka (jauniem īpatņiem) vai sudrabaini pelēka (pieaugušajiem dzīvniekiem); sāni un apakšpuse izteikti gaišāka - balta vai pelēcīgi baltgana. Ap acīm parasti redzami šauri tumši gredzeni. Astes apmatojuma krāsa augšpusē viscaur un apakšpusē gar malām - pelēka, apakšpuses viduslīnijā - baltgana. Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā - pavasarī un rudenī.

Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P1/1, M 3/3 = 20
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 62 hromosomas.

Līdzīgās sugas ir šādas.
Lidvāvere (Pteromys volans). Pakaļkājas mazliet īsākas par priekškājām. Ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām ir ādas kroka - lidplēve. Uz priekškājām zem lidplēves - piesis.

Pārējās 3 Latvijā sastopamās susuru (Gliridae) sugas no lielā susura atšķiras ar mazāku izmēru, ne tik kuplu asti un pavisam citādi krāsotu apmatojumu.

Izplatība un sastopamība:

Sugas pamatareāls ietver lielu daļu Eiropas, tas stiepjas no Spānijas un Portugāles ziemeļiem (Pirenejiem) rietumos caur Dienvid-, Centrāl- un Austrumeiropu līdz Volgai (tās vidustecei, lejtecei) un Kaukāzam austrumos, ietver arī Vidusjūras salas, daļu Mazāzijas, iesniedzas Priekšāzijā. Areāla ziemeļu robeža iet caur Francijas ziemeļiem, Beļģiju, Vāciju, Dānijas dienvidiem, tālāk gar Baltijas jūru caur Poliju, Lietuvu, Latviju līdz Igaunijas dienvidiem. Areāla lielākajā daļā nevienmērīgi izplatīts un reti sastopams.
Vairākkārt (pirmo reizi 1902. gadā) ievests un palaists savvaļā Anglijā (dienviddaļā veiksmīgi aklimatizējies).

Caur Latviju iet sugas pamatareāla ziemeļu robeža, tāpēc pie mums lielais susuris ir ļoti reti sastopams un sporādiski izplatīts (visbiežāk konstatēts Vidzemē). Atradnes Latvijā saistītas g.k. ar upju ielejām. Tiek uzskatīts, ka populācija samazinās.

Apdzīvo galvenokārt vecus lapu koku (pirmkārt, platlapju) mežus, retāk egļu-platlapju mežus, kuros aug ozoli, skābarži, liepas, kļavas. Izvēlas iecirkņus, kas bagāti ar pamežu, ar dobumainiem kokiem un ar tiem augiem, kuru augļus, ogas vai sēklas izmanto pārtikā. Piemājo arī vecos parkos, dārzos. Relatīvi bieži „viesojas” cilvēku mītnēs.

Dzīves veids:

Dominē krēslas un tumsas aktivitāte, taču areāla ziemeļu daļā mītošie dzīvnieki nereti rosās arī dienā. Veikli un meistarīgi pārvietojas pa koku zariem un stumbriem, prot veikt tālus (pat garākus par 5 m) lēcienus no koka uz koku. Spēj iespraukties ļoti šaurās spraugās. Spēcīgs. Pa virszemi pārvietojas ļoti reti.

Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada guļā dziļi pazemē (parasti kādā tukšumā zem koka saknēm) savlaicīgi sagatavotā ziemošanas migā. Var ziemot gan vienatnē, gan vairāki īpatņi (nereti visa ģimene) vienkop. Guļa sākas oktobrī (pieaugušie dzīvnieki ielien ziemas migās agrāk par jaunajiem). Atmodas periods iestājas maijā, parasti apmēram maija vidū (nelabvēlīgos apstākļos guļa var ieilgt līdz jūnija sākumam). Tēviņi atmostas pirms mātītēm.

Vasaras midzeņus (ko mātītes izmanto arī par bērnistabām) ierīko dažādās vietās, visbiežāk - koku dobumos (dažādā augstumā), retāk - putnu būros, pussatrupējušās kritalās, zem koku saknēm, zemes iedobumos, alās, sliktākajā gadījumā (ja trūkst piemērotas vietas) - atklāti koku zarotnē. Iemājojot dobumā, to parasti lieto visu silto sezonu, reizēm pat vairākas vasaras pēc kārtas. Dobumos midzeņi tiek veidoti galvenokārt no koku lapām, mātītes savus darinājumus parasti veido izturīgākus un bagātina tos ar dažādiem mīkstākiem materiāliem. Alās un atklātās vietās meistaro 15-30 cm diametrā lielus midzeņus, savijot zariņus, šo ligzdu iekšpusi izklāj ar lapām, zāli, sūnām.
Nometnieks. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, mātes ar jaunajiem dzīvniekiem dzīvo ģimenēs.

Izteikts augēdājs (dzīvnieku izcelsmes barībai ir neliela papildu nozīme). Ēdienu iegūst galvenokārt kokaugu zarojumā un uz lakstaugiem, retāk uz zemes. Pārsvarā barībā ietilpst visdažādāko augu sēklas, ogas, augļi (parasti tikai to mīkstumi - mizu neēd) un sēnes, pavasarī un vasaras sākumā arī kokaugu miza, jaunie dzinumi, pumpuri, ziedi, lapas (vislabprātāk ēd apses lapas). Dzīvnieku izcelsmes barības sastāvā - bezmugurkaulnieki (pirmkārt, kukaiņi dažādās attīstības stadijās un gliemji). Noteiktās vietās atstāj ekskrementu kaudzītes.
Diennakts gaišā perioda saīsināšanās līdz noteiktai robežai ir signāls tauku uzkrāšanas procesa sākumam. Izteikti pastiprināti uzbarošanās norit, kad nogatavojas ozolzīles un lazdu rieksti. Zīles lielā daudzumā sanes midzenī, kur mierīgos apstākļos pamazām apēd. Pastāv apšaubāms un nepierādīts uzskats, ka dažreiz veido barības krājumus, ar kuriem pusnomodā barojas ziemas guļas pārtraukumos.

Vairošanās periods sākas nedēļu vai divas pēc atmošanās no ziemas guļas. Iepriekšējā vasarā piedzimušie dzīvnieki kļūst dzimumaktīvi vēlāk, parasti jūnijā. Tēviņi kāzu laikā skandina skaļas, garas, vienmērīgā toņkārtā ieturētas cikstienu sērijas, mātītes asi, svilpjoši spiedz. Gadā katrai mātītei 1 metiens. Grūsnība ilgst (20)25-30(32) dienas. Metienā (2)4-6(11) mazuļi. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem. Apmēram mēnesi bērni ēd pienu (joprojām arī tad, kad jau sākuši ēst citu barību). Kopā ar māti parasti dzīvo līdz nākamajam pavasarim. Dzimumgatavību sasniedz nākamajā gadā.

Dzīves ilgums 5-7(9) gadi.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni (g.k. meža pūces) un meža caunas.

Statuss:

Praktiskas nozīmes nav. Nebūtiski, lokāli var negatīvi ietekmēt dobumperētāju putnu populāciju, jo ir konkurents, iemitinoties dobumos.

Aizsargājama suga. Iekļauta LR MK aizsargājamo sugu sarakstā un Latvijas Sarkanās grāmatas 2.kategorijā. Daugavas ielejas Ašķeres strauta gravā (Skrīveru pagastā) noteikts lielā susura liegums.

Kopsavilkums:

Lielākais no susuriem. Ļoti reti sastopams un sporādiski izplatīts. Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada guļā. Nometnieks. Labprāt uzturas kokos un krūmājā. Augēdājs. Gadā viena pēcnācēju paaudze. Aizsargājams.

Very rare and sporadically only. Protected species on its northern area limit. Occurs in broad-leaved forests, predominantly, in river valleys.

Очень редко и спорадически. Охраняемый вид на северной границе ареала. Предпочитывает широколиственные леса, в основном - по речным долинам.

Apskati citas sugas: