Zīdītāji

Apraksts: Lielākais kukaiņēdāju kārtas pārstāvis Latvijā. Aktīvs vakaros un naktīs.

Ķermenis īss, drukns, apaļīgs. No virspuses (mugura un daļa sānu) segts ar gludām, spīdīgām, 2,5–3 cm garām adatām (pieaugušam baltkrūtainajam ezim var būt līdz septiņiem tūkstošiem adatu). Adatas: galos - gaišas, vidū - ar melnām vai tumšbrūnām, vai brūnām josliņām. Adatas pakāpeniski izkrīt un to vietā aug jaunas. Bruņu priekšgalā ir kailas (ar adatām nesegtas) ādas iežmauga, lai adatas netraucētu saritināties kamolā. Ar adatām nesegtās ķermeņa daļas klāj reti, raupji mati.

Pieauguša dzīvnieka svars atkarīgs no sezonas: pavasarī un vasarā – 600(450)–800 grami, bet rudenī (kad uzkrātas zemādas tauku rezerves ziemai) var sasniegt 1200 gramus. Pieauguša dzīvnieka garums 25–30 cm.

Galva salīdzinoši neliela, ar labi attīstītām, bet īsām, noapaļotām ausīm (auss garums mazāks par pusi no galvas garuma), ar apaļām acīm un nelielu, izstieptu, smailu, galā ierobotu, ļoti kustīgu purnu. Kājas īsas, piecpirkstainas, vienāda garuma. Aste ļoti īsa (ne garāka par paša pēdu).

Apmatojuma krāsa ķermeņa apakšpusē tumši brūna, uz krūtīm (vai uz krūtīm un vēdera) raksturīgs balts izplūdis plankums (tā forma un izmēri ļoti variabli). Galva un sāni tumšāki par kaklu, krūtīm, vēderu.

Zobu formula: I 3/3, C 1/1, P 2/2, M 3/3 = 36
Kariotipā 2n = 48 hromosomas.

Izplatība: Baltkrūtainais ezis izplatīts no centrālās Eiropas rietumos līdz Sibīrijai (Urālu dienvidiem) austrumos. Dienvidos sugas areāls iesniedzas Turcijā, Kaukāzā, Kazahijā, iet pa Balkāniem, Grieķiju, Mazāziju, Adrijas salām, Izraēlu, Krētas salu, Irānu. Areāla ziemeļu robeža iet pa Bulgāriju, Rumāniju, Poliju, Lietuvu, Latviju, Maskavas apgabalu Krievijā.

Lai gan Latvija atrodas uz baltkrūtainā eža areāla robežas, šī suga sastopama visā valsts teritorijā, kur vien ir dzīvei labvēlīgi apstākļi: sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemotuvēm nodrošinātās vietās — lapu un jauktu koku mežmalās, birzīs, aizaugošās pļavās, krūmājos, kā arī kultūrainavā līdzās cilvēkiem (tostarp lielās pilsētās, pat Rīgā) - dārzos, parkos un apstādījumos. Izvairās no mitrām vietām. Baltkrūtainais ezis nav sastopams vienīgi purvos un lielos, vecos vienlaidu mežos.

Biežāk sastopams nekā brūnkrūtainais ezis.

Dzīves veids: Baltkrūtainais ezis ir ekoloģiski diezgan plastiska suga. Dzīves ilgums 6-7 gadi.

Nometnieks. Vienpatis. Izdala specifisku muskusa smaku. Iezīmē savu apdzīvojamo teritoriju un aktīvi to aizsargā no sugasbrāļiem. Aktīvs pārsvarā krēslā un tumsā (vakaros, naktī), tomēr pavasarī pēc ziemas guļas nereti sastopams arī gaišajā diennakts periodā. Guļ ziemas miegu (no novembra līdz aprīlim).

Pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos. Nelabprāt, tomēr, ja nepieciešams, samērā labi peld.
Mātīte veido vairākus vasaras midzeņus. Tēviņš siltajā sezonā izmanto dabiskas slēptuves (visbiežāk zem kokiem).

Briesmu gadījumā ritinās kamolā. Adatas novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos.

Nopietnākie eža ienaidnieki ir lielās pūces (pirmkārt, ūpis), caunveidīgie (pirmkārt, āpsis), mežacūkas, suņi. Eži nereti tiek sabraukti uz ceļiem.

Visbūtiskāk ežu skaitu negatīvi ietekmē nelabvēlīgi ziemošanas apstākļi: ilgstošs kailsals, plāna sniega kārta, pavasara pali, ja tiem seko sals. Tādos apstākļos var aiziet bojā pat seši no katriem desmit iepriekšējā vasarā dzimušajiem ežiem, tā arī nesasniedzot dzimumgatavību.

Barības meklējumos, kuros pavada 5–6 stundas diennaktī, paļaujas galvenokārt uz labi attīstīto ožu un dzirdi, kā arī uz tausti. Redze ezim ir salīdzinoši vāja.

Barībai izmanto kukaiņus (arī indīgus) un to kāpurus, kā arī tārpus (sliekas), gliemežus. Vēl — mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Retumis noķer kādu abinieku, rāpuli (dominē glodenes). Netaupa uz zemes ligzdojošo putnu perēkļus, peļveidīgo grauzēju midzeņus. Ēd arī kritušus dzīvniekus.
Retāk barībā dažādi sulīgi augļi, sēklas, arī augu zaļās daļas un pat sūnas, sēnes.
Dzīvnieks ir biežs viesis izgāztuvēs.
Ezis labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebarots.

Gada aukstos mēnešus (no oktobra vai novembra, precīzāk, no laika, kad gaisa temperatūra vairs nepārsniedz +10 grādus pēc Celsija, līdz martam, aprīlim) ezis pavada neaktīvā stāvoklī – saritinājies, iegrimis dziļā ziemas miegā bez pārtraukuma. Dzīvības procesi guļas laikā krietni palēnināti, piemēram, sirdsdarbības un elpošanas intensitāte ir desmit reizes zemāka nekā vasarā, ķermeņa temperatūra - tikai +8 grādi pēc Celsija. Organisms pārtiek no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Tauku slānis arī pasargā dzīvnieku no aukstuma. Parasti uz ziemu ezis iekārtojas midzenī, ko ierīkojis vai nu zem koka saknēm, vai zem lielas kritalas, zem bieza žagaru vai malkas krāvuma, zem būves pamatiem, vai arī alā. Guļas midzeni ezis savlaicīgi rūpīgi izveido no sausas zāles, smalkiem zariņiem, lapām un sūnām, tā diametrs – 30 līdz pat 60 cm, sienu biezums var sasniegt 20 cm. Nereti ziemo vairākus gadus vienā un tajā pašā vietā.

Pavasarī ezis pamostas par gandrīz trešdaļu vieglāks.

Parasti pieaugušie eži mēdz dzīvot pa vienam, stingri pieturoties noteiktai teritorijai. Riesta laikā apdzīvojamā teritorija paplašinās, ežus var novērot grupās, kur konkurenti grūsta cits citu ar adataino kapuci, kož kājās, astē un rūc. Tēviņš pievērš mātītes uzmanību, zemās toņkārtās svilpdams un tekalēdams ap viņu.

Ežu mātes grūsnība ilgst 4–5 nedēļas. 4–6 (2-8) ezēni piedzimst labi apslēptā, lodveidīgā, 20–30 cm platā midzenī. Jaundzimušo svars — 12-18 grami, garums — 5-6 cm, nāk pasaulē kurli, akli, bezzobaini. Tūdaļ pēc piedzimšanas mazuļi ir kaili, jo vēl pavisam mīkstās adatas apslēptas ādā. Bet drīz vien adatas nedaudz sacietē un izduras no ādas. Pēc pusmēneša mazuļiem atveras acis, mīkstās adatas nomainījušās pret jaunām — cietākām, tumšākām, jau piemīt māka savilkties kamolā. Nepilna mēneša vecumā ezēni sāk patstāvīgi staigāt. Zobi dzīvnieciņiem gan izaug tikai mēneša vecumā; līdz tam viņi barojas vienīgi ar mātes pienu. Mēneša vecumā ezēni sāk doties mātei līdzi barības meklējumos. Aizrit vēl pusmēnesis, un jaunā paaudze iziet jau pilnīgi patstāvīgā dzīvē. Dzimumgatavību jaunie eži sasniedz deviņu desmit mēnešu vecumā, t.i. - nākamajā gadā pēc pārziemošanas.
Ežu tēviņi neuzņemas pilnīgi nekādas rūpes par pēcnācējiem.

Pēdu nospiedumi: Pēdminis (atbalstās uz visas pēdas apakšējās virsmas). Pēdas garums: brūnkrūtainajam ezim - 3,5-4,0 cm, baltkrūtainajam ezim - 3,9-4,5 cm. Pirksti samērā gari. Spilventiņi labi attīstīti. Nagi gari.

Pēdu nospiedumos labi saskatāmi nagu un pirkstu iespiedumi. Pārvietojas soļos vai rikšos. Ejot izpleš pirkstus (priekškājām mazliet vairāk nekā pakaļkājām). Soļa garums 7-9 cm. Ejot pakaļkājas pēda novietojas uzreiz aiz priekškājas pēdas vai daļēji pārklāj to. Pēdu nospiedumi izkārtoti zigzagveidā. Vidējo trīs pirkstu nagi var "strīķēt" zemi, atstājot starp pēdu nospiedumu pāriem ievilktas paralēlas svītras. Pēc pēdām abas ežu sugas Latvijā nav atšķiramas.

Mēsli: Mēsliem velteniska desas forma. Tievākais gals nedaudz izstiepts. Krāsa - ļoti dažāda (biežāk tumša). Konsistence - samērā irdena. Garums - 3-4 cm (¼ 1-1,5 cm). Saturā: galvenokārt kukaiņu hitīna, gliemežu čaulu un nelielu mugurkaulnieku (pārsvarā - abinieku) kaulu daļiņas, dažādu augu dažādu daļu fragmenti; retumis - putnu olu čaumalu gabaliņi, atsevišķos gadījumos - peļveidīgo mati un putnu spalvas. Atradumi - visdažādākajās vietās. Brūnkrūtainā eža mēsli no baltkrūtainā eža mēsliem nav atšķirami.

Kopsavilkums: Bieži sastopama suga visā Latvijā dažādos biotopos, atskaitot mitrājus.

Common species throughout Latvia in various habitats except of wetlands.

Повсеместный вид в Латвии в разных биотопах кроме болот.