Apraksts:
Lielākais grauzēju kārtas pārstāvis Eiropā.
Amfibiotisks zīdītājs. Organisms īpaši pielāgots dzīvei ūdenī.
Ķermenis masīvs - īss, drukns, kompakts, tā garums bez astes 70-100 cm. Kopējā masa: 16-30(32) kg.
Kakls īss. Galva neliela, mazliet saplacināta, 16–20 cm gara. Purns strups. Nāsis relatīvi platas, ausis nelielas, acis mazas.
Pēdminis. Kājas īsas, spēcīgas, pēdas piecpirkstainas. Pēdu apakšpuse gandrīz kaila, spilventiņi attīstīti. Priekškājām laba satveršanas spēja, tās pielāgotas manipulācijai ar priekšmetiem, rakšanai un stāvu nogāžu pārvarēšanai, priekškāju pirmais pirksts daudz īsāks par pārējiem četriem, visu pirkstu nagi gari, ieliekti. Pakaļkāju otrā pirksta nags dubultots (abas daļas kustīgas), paredzēts apmatojuma sukāšanai. Pakaļkājas pielāgotas peldēšanai un priekškāju izraktās zemes aizstumšanai, to pēdas ir uzkrītoši lielākas par priekškāju pēdām (daudz garākas, platākas) un pirksti saistīti ar peldplēvēm, kas sniedzas līdz pat nagiem. Pakaļkājas izteikti stiprākas par priekškājām.
Aste plakana, lāpstveidīga, segta ar lielām ragvielas plāksnītēm un retiem matiem, spēcīga, tās garums 23-35 cm, platums – 12 - 15 cm. Aste pilda dziļumstūres funkciju.
Ķermeņa āda klāta ar biezu, blīvu, tomēr mīkstu pavilnu, ko cieši nosedz samērā rupji, gari akotmati. Pavilna sargā dzīvnieku no atdzišanas. Akotmati, kas, dzīvniekam atrodoties ūdenī, paši samirkst, pasargā no saslapšanas pavilnu. Kažoka krāsa variabla: no gaiši brūnas līdz tumši brūnai, pat melnai.
Starp dzimumiem izteiktu ārēju atšķirību nav. Turot rokās, pieaugušu mātīti var viegli atpazīt pēc ķermeņa priekšgalā (starp priekškājām) izvietotiem diviem zīdekļu pāriem.
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 1/1, M 3/3 = 20
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Priekšzobi spēcīgi, lieli, katlveidīgi, bez saknēm, tie ir visu mūžu augoši (diennakts pieaugums apm. 0,8 mm), tāpēc regulāri deldējami (bebrs nedrīkst negrauzt!). Dzerokļiem un priekšdzerokļiem saknes reducētas.
Kariotipā 2n = 48 hromosomas.
Izplatība un sastopamība:
Sugas areāls ietver daļu Eirāzijas. Eiropā stabilas bebra populācijas ir Skandināvijā, Baltijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, Polijā, Vācijā, Francijā.
Vienīgais bebru dzimtas pārstāvis Latvijā.
Viens no senākajiem Latvijas teritorijā savulaik ieceļojušajiem (kopš 7. gadu tūkstoša p.m.ē. mītošajiem) zīdītājiem, kas līdz pat m.ē. 18. gs. te bijis plaši izplatīts, bet 19. gs. 2. pusē tika pilnīgi izmedīts vērtīgās kažokādas, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ. Taču, sākot ar 1927. gadu, dzīvnieks tapa Latvijā pamazām reintroducēts. Mūsdienu populācija veidojusies no trim dažādu pasugu pārstāvjiem, tāpēc ir nevienmērīga.
Tagad bebrs plaši izplatīts visā valsts teritorijā, „oficiālais” skaits jau pārsniedz 80 tūkstošus. Sastopams bieži, tomēr pārsvarā ūdeņainās teritorijās. Apdzīvo dažādas saldūdens tilpes un to piekrastes. Vislielākā daudzumā mīt meža biotopos, tajos pirmkārt izvēloties upju, strautu, grāvju krastmalas. Ļoti labprāt piemājo ezeros, dīķos un vecupēs, kuru krasti dāsni aizauguši ar lapu kokiem, krūmiem un lakstaugiem. Regulāri konstatēts arī dažādās apdzīvotās vietās, tostarp pilsētās, pat Rīgā (Rīgas kanālā parādījās 2001. gadā).
Dzīves veids:
Aktīvs visu gadu. Konservatīvs nometnieks, teritoriāls, viņam izteikta cieša saistība ar reiz aizņemto iecirkni. Nesaticīgs.
Diennakts aktivitātē dominē krēslas-nakts ritms.
Svarīgākā un labāk attīstītā maņa ir oža. Otrajā vietā – dzirde. Arī tauste labi attīstīta. Redze slikta.
Bebram raksturīgi spēcīgi anālie dziedzeri. Bez tam pie astes pamatnes ir īpašu olveida muskusa dziedzeru pāris, kas izdala zaļgandzeltenu vai gaišbrūnu, eļļainu, spēcīgi smaržojošu sekrētu kastorīnu. Tēviņiem šie dziedzeri lielāki nekā mātītēm. Vairošanās periodā abiem dzimumiem to izmēri pieaug. Dziedzeru sekrēta aromāts ir viens no svarīgākajiem sazināšanās līdzekļiem.
Bebra dzīve visās jomās tieši un ļoti cieši saistīta ar ūdeni. Bebrs ļoti labi peld un nirst. Dzīvnieks spēj 15-20 minūtes pavadīt zem ūdens. Iztraucēts peldošs bebrs mēdz uzsist ar asti pa ūdens virsmu, radot skaļu plīkšķi, kas kalpo par brīdinājuma signālu citiem. Briesmu gadījumā dzīvnieks nereti plīkšķina ar asti, lecot no krasta ūdenī. Toties uz sauszemes (arī uz ledus) bebrs ir samērā neveikls – iet, smagnēji gāzelējoties, ar piepaceltu asti, kas nedaudz zvalstās no vienas puses uz otru, skrien lēni. Tiesa, izbiedēts bebrs nelielu attālumu var veikt lēkšos. No nogāzēm mēdz šļūkt uz vēdera, atgrūžoties tikai ar pakaļkājām. Nemēdz attālināties no ūdens; dzīvnieka „apsaimniekojamā” sauszemes josla piekrastē – apmēram 20 m. Bebrs ir tik labi pielāgots ūdens dzīvei, ka var zem ūdens ne vien ilgi uzturēties un tālu aizpeldēt, bet, ja nepieciešams, pat kost un grauzt. Tas tāpēc, ka zvērs spēj aiztaisīt muti jeb, precīzāk sakot, saslēgt lūpas tā, ka priekšzobi paliek ārpusē. Lai ūdens neiekļūtu nāsīs un ausīs, bebrs nirstot arī tās aizver: nāsu malas cieši sakļauj, ausis aizloka. Nirstot acis dzelmē aizsargā izturīgas mirkšķināmās plēves; tās ir caurspīdīgas, tāpēc bebrs zem ūdens var skatīties.
Tipisks augēdājs. Latvijas bebra ēdienkartē ietilpt bezmaz visi vietējie lakstaugi (izņemot indīgos), t. sk. kultūraugi, un apmēram 20 sugu kokaugi. Dabiskos apstākļos gada siltajā periodā bebrs ēd galvenokārt visādu lakstaugu, kas aug ūdenī un piekrastē, sulīgās daļas; ja dzīvniekam ir iespēja izvēlēties, pārsvarā viņa vasaras ēdienkartē ietilpst kalmes, jaunās niedres, lēpes, ūdensrozes, vilkvālītes, kosas, meldri, cūkauši, puplakši, purenes, vīgriezes, zirgskābenes, vārnkājas un nātres. Rudenī, ziemā, agrā pavasarī bebrs pārtikā izmanto dažādu ūdensaugu saknes un – galvenokārt - krūmu (pirmkārt, kārklu) un koku smalkos zariņus, koku mizu, priekšroku dodot mīkstajiem lapu kokiem (apsēm, vītoliem, baltalkšņiem, bērziem). Lai pie šīs ēdmaņas tiktu, viņš nograuž krūmus un kokus, kas aug ūdenstilpju krastos un to tuvumā. Ziemā barībā izmanto arī iepriekš sagatavotos krājumus.
Veģetārā barība satur maz kaloriju, tāpēc katrs bebrs notiesā relatīvi daudz ēdiena, daudzums atkarīgs no konkrētā īpatņa ķermeņa svara. Vidēji viena pieauguša dzīvnieka (kura svars svārstās robežās no 16 līdz 32 kg) dienas deva ir apmēram 3–3,5 kg.
Monogāms, veido stabilus pārus. Dzīvesbiedru izraugās trīs četru gadu vecumā. Dzīvo ģimenēs. Ģimenēm dabā normālos apstākļos ir samērā liels apdzīvojamais iecirknis, kura robežas tiek iezīmētas un sargātas no sugasbrāļiem. Pieaugušie dzīvnieki regulāri izšļāc smarždziedzeru sekrētu uz dažādiem dabiskiem un pašu uzkārpītiem paaugstinājumiem, tādējādi, tieši nekontaktējot, nododami informāciju gan savas ģimenes locekļiem, gan svešiem sugasbrāļiem.
Ģimenes no koku gabaliem, zariem un dubļiem būvē sev dzīvojamās mājas vai pusmājas, rok alas ūdenstilpju krastos (ieeja mājoklī allaž atrodas zem ūdens), kā arī veido "bebru dīķus", ar kokiem, dubļiem un dūņām aizdambējot ūdensteces. Lai to veiktu, nograuž tuvākajā apkārtnē augošus kokus un krūmus. Intensīvākā darba periods ikvienai bebru ģimenei ir rudenī, kad, gatavojoties ziemai, jānostiprina būves, jāsagatavo barības krājumi.
Pārošanās laiks: gada aukstākajā periodā – janvārī, februārī. Grūsnība ilgst 105–107 dienas. Aprīlī vai maijā nāk pasaulē 3–4 (2–5) jau labi attīstīti mazuļi. Kopā ar vecākiem viņi dzīvo divus gadus, tādejādi dabū redzēt arī savus jaunākos brāļus un māsas, kas ģimenei pievienojas nākamajā pavasarī. Tātad, bebru ģimene, ja vien tā nav jaunizveidojusies, strukturāli līdzinās klasiskai vilku ģimenei jeb praidam, kas arī sastāv no tēva, mātes, viņu šī un iepriekšējā gada pēcnācējiem - pusaudžiem. Bebra „vecuma statusu” var mēģināt noteikt pēc ķermeņa izmēra, paturot prātā, ka pieauguša dzīvnieka garums svārstās no 75 līdz 95 cm, divgadīga dzīvnieka garums – no 70 līdz 80 cm, viengadīga dzīvnieka garums no 60 līdz 75 cm.
Bebrs ir grauzējs ilgdzīvotājs, kas, ja nemirst vardarbīgā nāvē, nodzīvo 15, bet labvēlīgos apstākļos pat vairāk nekā 20 gadus.
Nozīmīgu dabisko ienaidnieku nav daudz: galvenokārt - infekcijas slimības (pirmkārt, streptokoku, stafilokoku izraisītās un paratīfs), endoparazītu izraisītās slimības (helmintozes), nelielā mērā arī prāvāki savvaļas plēsīgie zvēri (pārsvarā vilki) un klaiņojoši suņi. Apdraudējuma brīžos bebrs vienmēr steigšus glābjas un slēpjas savā stihijā - ūdenī. Ja neizdodas paglābties bēgot, pret uzbrucēju aizsargājas, laižot darbā priekšzobus.
Bebri bieži kož arī cits citam. Kodumu pēdas vislabāk redzamas, apskatot asti. Jebkura pieauguša bebru tēviņa astē ir robi. Kodienu pēdas – rētas – atrodamas arī ādā. Jo vecāks bebrs, jo vairāk sakosta ir viņa aste un āda.
Pēdu nospiedumi:
Bebru klātbūtne viegli konstatējama pēc darbības apliecinājumiem: apgrauztiem, nograuztiem, sagarinātiem, nomizotiem kokiem, krūmiem, aizdambētām ūdenstecēm, appludinātām teritorijām, izveidotām mājām un pusmājām, iemītām takām, izraktiem grāvjiem un alām.
Pēdu nospiedumi visbiežāk ieraugāmi dubļos vai smiltīs ūdenstilpju piekrastē dzīvnieku izkāpšanas vietās. Tajos labi iezīmējas spilventiņu un nagu iespiedumi. Priekškāju pirmais pirksts ir daudz īsāks par pārējiem četriem, tāpēc iespiedumu var neatstāt; priekškāju peldplēves vāji attīstītas – iespiedumu neatstāj. Arī pakaļkāju peldplēves, kas ir labi attīstītas, ne vienmēr iezīmējas nospiedumos.
Mēsli:
Forma - zīļveida. Konsistence var būt dažāda. Krāsa - dažāda. Izmēri atkarīgi no dzīvnieka lieluma, vidēji - 2-3 cm. Virsma nelīdzena un spuraina kā maksteņu kāpuru čaulām. Saturā - galvenokārt koksnes skaidiņas. Grimstoši. Atrodami ūdenstilpju dibenā, nereti - piekrastē. Lielākoties - vairākas spiras izbārstītas vienuviet.
Statuss:
Latvijā nelimitēti medījams dzīvnieks.
Kopsavilkums:
Eirāzijas bebrs ir vienīgais bebru dzimtas pārstāvis Latvijā. Plaši izplatīts un bieži sastopams visā valsts teritorijā. Amfibiots, labi peld un nirst. Apdzīvo dažādus saldūdeņus un to piekrastes. Nometnieks. Aktīvs visu gadu. Diennakts aktivitātē dominē krēslas-nakts ritms. Nograuž kokus ūdenstilpju tuvumā. No koku gabaliem, zariem un dubļiem būvē dzīvojamās mājas un pusmājas, ar kokiem, dubļiem un dūņām aizdambējot ūdensteces, veido "bebru dīķus", rok alas ūdenstilpju krastos. Tipisks augēdājs. Monogāms, dzīvo ģimenēs. Pārojas janvārī, februārī. Mazuļi piedzimst aprīlī vai maijā.
Common species throughtout the country. About 80,000 individuals are estimated.
Повсеместно встречающиеся вид. Численность - около 80,000 особей.
