Volvariella gloiocephala (DC.: Fr.) Boehhout & Enderle
syn. V. speciosa (Fr.: Fr.) Singer
- latviski: gļotgalvainā makstaine
- angliski: Stubble-field Volvar
- vāciski: Großer Scheidling
- zviedru:
- igauņu: suur tupplehik
- lietuviešu:
- krievu:
Apraksts
Cepurīte 4-12 cm plata, sākumā zvanveida, vēlāk izpletusies, balta līdz netīri pelēka, vidū ar pauguru, mitrā laikā gļotaina, sausā - lipīga. Mīkstums balts, ar kartupeļu lakstu vai rutku smaržu un gurķu garšu.
Lapiņas sākumā baltas, vēlāk sārtas, ciešas, brīvas.
Kātiņš 10-20 cm garš, 1-2 cm resns, bālgans vai rūsgans, sākumā plūksnains, vēlāk zīdaini spīdīgs, pie pamata bumbuļveidā paresnināts, ietverts daivainā, ādainā makstī.
Sporas gludas, olveida, gaiši sārtas, masā sarkanbrūnas, 11-18 x 6-10 μm.
Trofiskā grupa Humusa saprotrofs.
Biotopi Tīrumos, dārzos, kartupeļu vagās, kapsētās, salmu un lapu kaudzēs, auglīgā augsnē.
Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Ziemeļāfrika, Latvijā reti, VI- XI.
Īpašas norādes Neēdama (literatūrā pretrunīgas ziņas, tiek uzskatīta gan par ēdamu, gan indīgu, tāpēc labāk pārtikā nelietot).
Humus saprotroph, in gardens, fields, on compost, on nutrient-rich soils, rare in Latvia, inedible.
Почвенный сапротроф, в садах, на полях, на компосте, на богатых почвах, редко, несъедобен.
Visu internetenciklopēdijas "Latvijas daba" tekstu un ilustratīvo materiālu autortiesību īpašnieks ir Askolds Kļaviņš, SIA Gandrs un autori. Citēšanas gadījumā atsauce obligāta.
