Cepurīte:
3-10 cm plata, stingra, sākumā izliekta, drīz plakana līdz sekli ieliekta, purpurvioleta vai vīnsarkana, vidū bieži tumšāka, reizēm ar brūnu nokrāsu, izbalējot ar zaļganiem, pelēcīgiem vai dzeltenīgiem plankumiem, gludu malu. Virsmiziņa nespodra, apmēram līdz pusei novelkama. Mīkstums bālgans, pelēcīgs, zem virsmiziņas sārts, trausls, ar ābolu kompota smaržu un ļoti sīvu, vecumā rūgtu garšu.
Lapiņas:
bālganā vaska krāsā, nekad nav citrondzeltenas, iespiedumos reizēm zaļganas, 4-7 mm platas, trauslas, pie kātiņa pieaugušas vai nolaidenas.
Kātiņš:
2-8 cm garš, 0,5-2,5 cm resns, cilindrisks, pelēcīgi violets, sarkanīgs vai ar šādu dzīslojumu, reizēm balts, blīvs vai vecumā dobumains.
Sporas:
ar izolētām kārpiņām, ieapaļas, masā krēmkrāsas, 7-9(10) x (6)6,5-8,5 μm.
Trofiskā grupa :
Egļu mikorizas sēne.
Biotopi:
Skuju koku mežos, kaļķainās augsnēs.
Summary:
Mycorrhiza forming species, in coniferous forests, on calcareous soils, rare in Latvia, inedible.
Izplatība un sastopamība :
Eiropa, Latvijā reti, VII– X.
Обобщение:
Микоризообразователь, в хвойных лесах, на известняковых почвах, в Латвии редко, несъедобен.
Līdzīgās sugas:
R. fuscorubroides – ērkšķogu bērzlapei cepurīte purpurmelngana, neizbālē, lapiņas iespiedumu vietās nekļūst zaļganas, aug skābās, ne kaļķainās augsnēs. R. torulosa – druknā bērzlape un tās var. fuscorubra aug kaļķainos priežu mežos, tām bieži kātiņš var būt balts. R. sardonia – zeltasaru bērzlape, sk. aprakstu.
Īpašas norādes :
Neēdama sīvās garšas dēļ.
