Mycena vitilis (Fr.) Quél.
- latviski: pelēkbrūnā sēntiņa
- angliski:
- vāciski: Zäher Fadenhelmling
- zviedru: Glanshätta
- igauņu:
- lietuviešu: laibakotė šalmabudė
- krievu:
Apraksts
Cepurīte 1-2,2 cm plata, sākumā zvanveida, vēlāk izpletusies līdz plakana, ar pauguru centrā, gluda, blāva, smalki radiāli šķiedraina līdz krokota, gaišā smilšu krāsā līdz pelēkbrūna, caurspīdīgi rievota, mazliet gļotaina, virsmiziņa vietām novelkama, mala gaišāka, asa. Mīkstums balts līdz ūdeņaini pelēks, ar neizteiktu smaržu un maigu garšu.
Lapiņas baltas līdz gaiši pelēkas, vietām ar brūnganiem plankumiem, ar zobiņu gar kātiņu nolaidenas, mazliet lokveida, vietām zarotas, ar zobainām šķautnēm.
Kātiņš 4-11 cm garš, 0,1-0,3 cm resns, cilindrisks, pie pamata paresnināts, gluds, spīdīgs, augšdaļā balti apsarmots, apakšdaļā pelēcīgs, pie pamata sārti brūns, dobs, sīksts, mitrumā lipīgs.
Sporas gludas, elipsoīdas, bezkrāsainas, masā baltas, 9,4 -12 x 5,5-7,3 μm.
Trofiskā grupa Nedzīvās zemsedzes un koksnes saprotrofs.
Biotopi Skuju koku mežos.
Izplatība un sastopamība Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Ziemeļāfrika, Latvijā reti, IX- X.
Līdzīgās sugas
Īpašas norādes Neēdama sīko izmēru dēļ.
Litter saprotroph and xylotroph, in coniferous forests, rare in Latvia, inedible.
Подстилочный сапротроф и ксилотроф, в хвойных лесах, в Латвии редко, несъедобен.
Visu internetenciklopēdijas "Latvijas daba" tekstu un ilustratīvo materiālu autortiesību īpašnieks ir Askolds Kļaviņš, SIA Gandrs un autori. Citēšanas gadījumā atsauce obligāta.
