Rāpuļi

Sadaļā "Rāpuļi" sugas ilustrētas ar krāsainiem attēliem, ir pieejami sugu pazīmju apraksti, ekoloģija un izplatība. Tekstu autors Valts Vilnītis. Ilustrāciju autors Dmitrijs Paramonovs.

Раздел «Пресмыкающиеся» проиллюстрирован цветными рисунками, доступны описания видов, экология и распространение. Автор текстов Валтс Вилнитис. Автор иллюстраций Дмитрий Парамонов.

The section "Reptiles" contains color illustrations of the species as well as their descriptions, ecology and expansion area. Texts created by Valts Vilnitis. Illustrations by Dmitrijs Paramonovs.

Bez šeit aprakstītajām rāpuļu sugām literatūrā tiek minētas vēl dažas ­ kuras acīmredzot Latvijā tomēr nav sastopamas. Tas var gadīties divos gadījumos: vai nu šo sugu pārstāvji pie mums ir kādreiz iemaldījušies, un šādi fakti ir labi dokumentēti, vai arī ziņas par sugas atrašanos Latvijā ceļo no vienas grāmatas uz otru, pamazām aizēnojot pirmavotu, kurā publicēta nepārbaudīta ziņa.

Kā pirmās grupas pārstāvis ir mināms logerheds jeb kareta (Caretta caretta) ­ jūras bruņurupucis, kas sastopams tropu un subtropu jūrās. Ļoti reti tas iemaldās arī Ziemeļjūrā. Latvijā noķerts vienu reizi ­ 1829. gadā, toreizējā Zemgales jūrmalā, Cērkstenes muižas piekrastē. Kuņģa saturs liecināja, ka bruņrupucis Baltijas jūrā uzturējās ilgāku laiku (Siliņš un Lamsters, 1934).

J.Siliņš un V.Lamsters (1934), atsaucoties uz senākiem autoriem, piemin arī mūru ķirzaku un smaragdķirzaku kā Latvijā kādreiz atzīmētas sugas, kaut arī paši apšauba šo ziņu patiesīgumu. Mūru ķirzaka (Podarcis muralis) minēta kā Vidzemē sastopama; arī Sanktpēterburgas Zooloģijas muzejā esot viens mūru ķirzakas īpatnis ar atzīmi "Liepāja", taču mūru ķirzakas izplatības areāls aptver Vidus- un Dienvideiropu ­ no Pirenejiem līdz Rumānijai, uz ziemeļiem sasniedzot Čehiju, kas liek šaubīties par šīs sugas īpatņu iespēju iemaldīties Latvijā bez cilvēka palīdzības.

Smaragdķirzaka, jeb zaļā ķirzaka (Lacerta viridis) arī tiek pieminēta kā Baltijā sastopama ar atzīmi "ļoti reti". J.Siliņš un V.Lamsters izsaka varbūtību, ka par zaļo ķirzaku noturēti sila ķirzakas tēviņi kāzu tērpā. Zaļā ķirzaka atškiras no sila ķirzakas ar to, kā zaļais tonis tās nokrāsā dominē abiem dzimumiem cauru gadu; tēviņam pārošanās laikā koši zils kakls. Otra īpatnība ir ļoti gara aste ­ pat divkārt garāka par ķermeni kopā ar galvu.

Zaļā ķirzaka ir sastopama Vidus- un Dienvideiropā, arī Austrumeiropā, ziemeļos sasniedzot Vāciju, Rumāniju un Ukrainu. Baumas par zaļās ķirzakas sastopamību Latvijā turpina klīst arī šajā gadsimtā. Vēl astoņdesmitajos gados vairāki biologi apgalvo, ka esot šo sugu redzējuši Kurzemē, taču neviens dzīvnieks nekad nav paņemts paraugam. Vislielāko problēmu rada lielā līdzība ar sila ķirzaku, kas arī liek apšaubīt visus minētos ziņojumus.