Senais nosaukums:
kraupis, kauķis, kaupiņš, depe, rupucis.
Apraksts:
Ķermeņa garums 5 - 7 cm, taču gadās arī daudz lielāki īpatņi pat līdz 15 cm. Āda kārpaina, galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu; nedaudzie plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, parasti atstāj neskartu ādu un galvu ar parotīdiem. Mugura pelēka vai brūna, gaišāka vai tumšāka, bieži - ar olīvzaļganu nokrāsu. Muguras nokrāsa var būt atkarīga no substrāta pamatkrāsas. Vēderpuse gaiša, reizumis - ar maziem sarkaniem punktiņiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas soļiem. Tēviņš parasti mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču klusi un neizteiksmīgi; iekšējais rezonators neliels.
Ekoloģija:
Ūdenī neveikls, pavada tur tikai nārsta periodu (kurš sākas diezgan agri - apmēram 20.04.-5.05, atkarībā no pavasara iestāšanās, un ilgst tikai dažas dienas). Parasti izvēlas palielus dīķus, karjerus vai pat nelielus ezerus ar pastāvīgu ūdens līmeni. Nārsta laikā raksturīgas vairāku tēviņu cīņas ap vienu mātīti: izveidojas vairāku krupju kamols, līdz spēcīgākais tēviņš beidzot nostumj konkurentus un paliek ar partneri divatā. Mātīte iznērš ap 3000 un pat vairāk ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos, 4 - 5 m garos pavedienos, un aptin ap nogrimušiem zariem vai augiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 2 nedēļām. Tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, kurkuļi sīki (ap 3,5 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 2,5 mēnešiem un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir ļoti raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta apmēram 15 mm garo mazo krupīšu koncentrācija. Dzimumgatavība tēviņam iestājas trešajā dzīves gadā, mātītei - ceturtajā. Krupis pārtiek no visdažādākajiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Aktīvs mijkrēslī un naktī, taču, ja laiks apmācies un lietains, sastopams arī dienā. Slēpjas zem akmeņiem un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, saimniecības ēkās. Ziemošanas periods sākas septembra beigās. Labprāt uzturas cilvēku tuvumā. Teikas, ka krupji dzerot pienu un pat zīžot govs pupu, neatbilst patiesībai. Arī zemenes krupji neēd (atcerēsimies: abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību), un krupja klātbūtne zemeņu dobē visbiežāk izskaidrojama ar to, ka tas izgājis kailgliemežu medībās (tie gan ēd zemenes labprāt un daudz!). Tāpat nav pamatojuma ticējumam, ka no krupja uzmetoties kārpas uz rokām, un citiem krupja apvainojumiem. Parastais krupis ir patiess dārzu labvēlis, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem (ne tikai kailgliemežiem).
Izplatība:
Sastopams ļoti plaši: Eiropā, Ziemeļrietumāfrikā, arī Āzijā: uz austrumiem - līdz Japānai un Korejai, uz dienvidiem - līdz Austrumķīnai. Izplatīts visā Latvijā, sastopams ļoti bieži.
